Pāriet uz saturu

Vinsents van Gogs

Labot saites
Labs raksts
Vikipēdijas lapa
The printable version is no longer supported and may have rendering errors. Please update your browser bookmarks and please use the default browser print function instead.
Vinsents van Gogs
Vinsenta van Goga pašportrets (1887)
Pilnais vārds Vinsents Villems van Gogs
Dzimis 1853. gadā 30. martā
Miris 1890. gada 29 jūlijā (37 gadi)
Overā pie Uāzas (Auvers-sur-Oise), Francijā
Tautība nīderlandietis
Nozares gleznotājs
Mākslas virziens postimpresionisms
Slavenākie darbi "Kartupeļu ēdāji", "Saulespuķes", "Īrisi", "Dr. Gačeta portrets"

Vinsents Villems van Gogs (nīderlandiešu: Vincent Willem van Gogh, dzimis 1853. gada 30. martā, miris 1890. gada 29. jūlijā) bija nīderlandiešu gleznotājs, postimpresionisma pārstāvis. Kopumā van Gogs radīja vairāk nekā 2000 darbu, to skaitā 900 gleznu un 1100 zīmējumu un skiču. Savus slavenākos darbus viņš radīja pēdējo divu dzīves gadu laikā. Tiek uzskatīts, ka van Gogs būtiski ir ietekmējis 20. gadsimta mākslu, tostarp ekspresionismu un fovismu.

Dzīve

Vinsents van Gogs piedzima Annas Kornēlijas Karbentas un Nīderlandes reformātu baznīcas mācītāja Teodora van Goga ģimenē. Viņam tika piešķirts tas pats vārds, kas viņa vectēvam un arī vecākajam brālim, kas bija piedzimis nedzīvs gadu pirms viņa (uzskata, ka šis fakts viņu varētu būt psiholoģiski traumējis[1]). Van Gogam bija vēl divi brāļi — Teodors (Teo) un Kors —, kā arī trīs māsas — Elizabete, Anna un Vila. 1860. gadā viņš sāka apmeklēt katoļu skolu; vēl pēc gada viņu un māsu Annu mājās mācīja guvernante, līdz 1864. gadā viņš devās uz apmēram 20 jūdzes attālu internātskolu. 1866. gadā van Gogs iestājās Vilema II koledžā Tilburgā.

Vinsents van Gogs ap 1866. gadu 13 gadu vecumā.

1869. gadā (15 gadu vecumā) van Gogs ar sava tēvoča Vinsenta palīdzību ieguva vietu Goupil & Cie mākslas darbu tirgošanas uzņēmumā Hāgā. Pēc apmācības viņš 1873. gadā tika nosūtīts uz Londonu, kur darbojās līdz 1875. gadam, kad pārcēlās uz Parīzi, kur strādāja vēl gadu. Darbs van Gogā raisīja interesi par mākslu; viņa iecienītākie meistari bija Rembrants, Žans Fransuā Milē un Žans Batists Kamils Koro. Vēlāk van Gogs strādāja kā valodu skolotājs un arī sludinātājs, bet 1877. gadā tika pieņemts darbā pie grāmatu tirgotāja. Viņš nostrādāja grāmatu tirgotavā sešus mēnešus, kuru laikā pamatā tulkoja Bībeles fragmentus angļu, franču un vācu valodās.[2] Atbalstot van Goga vēlmi kļūt par mācītāju, ģimene viņu 1877. gadā aizsūtīja uz Amsterdamu, kur viņš ar sava tēvoča — teologa Johannesa Strikera — palīdzību gatavojās teoloģijas iestājeksāmeniem. Drīz viņam studijas tomēr nācās pamest, un viņš iestājās trijus mēnešus garos kursos protestantu misionāru skolā, taču nepabiedza arī to. Van Gogs apstrīdēja ortodoksālās doktrīnas, tāpēc netika nozīmēts darbam, līdz devās misionāra gaitās uz ogļraču reģionu Beļģijas dienvidrietumos. Van Gogs izvēlējās dzīvot tāpat kā nabadzīgie ļaudis viņam apkārt, līdz baznīcas pārstāvji viņu atlaida par necieņas raisīšanu pret mācītāja amatu. Šajā laikā van Gogs pēc brāļa Teo ieteikuma nopietni sāka pievērsties mākslai.

Vinsents van Gogs (Anrī de Tulūza-Lotreka pastelis).

Van Gogs ar mākslu nodarbojās īsu laiku, no 1880. gada līdz savai nāvei 1890. gadā. Šī perioda sākumposmā viņš pamatā pievērsās zīmēšanai, lai iegūtu meistarību. Van Gogs arī apguva gleznošanu Briseles Akadēmijā. Viņa pirmajām gleznām raksturīgs tumšs kolorīts un sociāli kritisks raksturs ("Kartupeļu ēdāji", 1885). 1885. gada martā nomira van Goga tēvs. Augustā Hāgā pirmoreiz skatlogā tika izstādīti viņa darbi. Septembrī katoļu priesteris aizliedza van Gogam modelēt, jo paklīda baumas, ka viņš vienu no savām modelēm padarījis grūtu. Novembrī van Gogs devās uz Antverpeni, lai varētu iepazīt tuvāk Pītera Paula Rubensa darbus. Viņš iepazinās arī ar japāņu mākslu un impresionismu, kam bija liela nozīme viņa stila izveidē. Šajā laikā pasliktinājās van Goga veselība; viņš daudz smēķēja un dzēra kafiju, kā arī sāka regulāri lietot absintu. Iespējams, šajā laikā viņam bijis arī sifiliss. 1886. gadā van Gogs iestājās Antverpenes Akadēmijā, kur studēja glezniecību un zīmēšanu. Pēc nesaskaņām Akadēmijā viņš martā devās uz Parīzi, kur iepazinās ar Polu Gogēnu, Anrī de Tulūzu-Lotreku, Žoržu Serā, Polu Siņaku, Kamilu Pisarro un citiem nozīmīgiem māksliniekiem. Van Gogs sāka izmantot citas gleznošanas tehnikas — tīrākas, košākas un gaišākas krāsas, puantilismam raksturīgu triepienu utt.

"Nakts kafejnīca Arlā" (1888).

1888. gada februārī van Gogs devās uz Arlu, kur vēlējās izveidot utopisku mākslinieku grupu. Oktobrī pie viņa ieradās Gogēns, taču, kad strīda laikā van Gogs nogrieza vienas savas auss apakšdaļu, Gogēns Arlu pameta. Notikuma detaļas ir neskaidras; van Gogs esot nogriezto ausi ietinis avīzes lapā un atdevis kādai prostitūtai vietējā bordelī, uzdodot "sargāt šo priekšmetu uzmanīgi". Van Gogs tika hospitalizēts un vairākas dienas atradās smagā stāvoklī. Atgriezies van Gogs cieta no mentāliem traucējumiem — viņu mocīja halucinācijas un paranoja, ka viņu mēģina noindēt. Martā policija pēc vietējo lūguma slēdza viņa māju. Pols Siņaks apciemoja viņu slimnīcā, un viņa pavadībā van Gogam ļāva atgriezties mājās. 1889. gadā viņš tika ievietots Senremī de Provansas garīgi slimo patversmē. Patversmē viņš pavadīja 12 mēnešus, kuru laikā arī strādāja, interpetējot klasiķu darbus, portretējot doktorus, gleznojot ainavas. Teo van Gogam izkārtoja divas istabiņas, no kurām vienu viņš izmantoja kā darbnīcu.

Vēlēdamies sastapt savu brāli Teo, van Gogs 1890. gadā devās uz Parīzi, kur apmetās pie ārsta homeopāta Pola Ferdināna Gašē. Van Gogs aktīvi gleznoja, taču viņa depresija saasinājās, un 1890. gada 27. jūlijā (37 gadu vecumā) viņš iešāva sev krūtīs ar revolveri. Van Gogs nomira pēc divām dienām, viņa brālis Teo — pēc sešiem mēnešiem. 1914. gadā Teo ķermeni ekshumēja un apraka blakus Vinsenta van Goga mirstīgajām atliekām.

Veselības stāvoklis

"Doktora Gašē portrets" (1890).

Vinsenta van Goga veselības stāvoklis un tā ietekme uz viņa mākslu ir neskaidra. Vairāk nekā 150 psihiatri ir mēģinājuši diagnosticēt viņa slimību, un uzstādītas apmēram 30 dažādas diagnozes,[3] piemēram, šizofrēnija, maniakālā depresija, sifiliss, saindēšanās ar krāsām, epilepsija utt.; van Gogs turklāt lietoja nepietiekamu uzturu, pārstrādājās, cieta no bezmiega un lietoja alkoholu, it īpaši absintu.

Pastāv arī teorijas, kas skaidro van Goga pastiprināto dzeltenās krāsas lietojumu, piemēram, ka viņa krāsu uztveri varētu būt ietekmējis absints, kas satur neirotoksīnu tujonu. Lielos daudzumos tujons var izraisīt ksantopsiju, kuras ietekmē priekšmeti izskatās iedzelteni. 1991. gadā tomēr tika veikts pētījums, kas norādīja, ka absinta lietotājs zaudētu samaņu jau ilgi pirms tam, kad būtu uzņēmis pietiekami daudz tujona, lai parādītos redzes efekti. Cita teorija pieļauj, ka Gašē varētu būt van Gogam parakstījis digoksīnu epilepsijas ārstēšanai, lai arī tam nav tiešu pierādījumu. Van Gogs gan ir gleznojis Gašē ar parastās uzpirkstītes ziediem rokās (no šī auga iegūst digoksīnu). Digoksīna lietotāji nereti ziņo, ka redz visu dzeltenos toņos vai redz oreola ieskautus dzeltenus plankumus, kā van Goga gleznā "Zvaigžņotā nakts".[4] Saskaņā ar citu teoriju van Gogs varētu būt saindējies ar svinu (viņa laikā krāsas tika pagatavotas uz svina bāzes); viens no saindēšanās simptomiem ir acu tīklenes pietūkums, kas varētu izraisīt van Goga gleznām raksturīgo oreola efektu.[5]

Mākslinieciskā darbība

"Zvaigžņotā nakts" (1889).

Van Gogs glezniecībai nopietni pievērsās 1880. gadā, sākotnēji — nesekmīgi. Viņš tomēr daudz strādāja un eksperimentēja (piemēram, ieviešot savā studijā dažāda veida žalūzijas, eksperimentējot ar zīmēšanas materiāliem). Pirmajā gadā viņš strādāja tikai ar melnbaltiem darbiem, kas neizpelnījās atzinību; tikai 1883. gadā viņš pievērsās daudzfigūru kompozīcijām. Pirmās gleznas van Gogs radīja 1882. gada rudenī; no viņa daiļrades sākumposma saglabājušies tikai trīs darbi — "Kartupeļu ēdāji", "Vecais tornis" un "Savrupmāja". Apmeklējis Nacionālo muzeju Amsterdamā, viņš secināja, ka viņam jāuzlabo glezniecības tehnika, tādēļ devās uz Antverpeni un vēlāk Parīzi. Iepazinies ar impresionistu un neoimpresionistu metodēm, van Gogs devās uz Arlu, kur 1888. gada pavasarī sakārtoja "Ziedošos augļudārzus" triptihos. Kad pie van Goga ieradās Gogēns, viņš sāka darbu pie Dzeltenās mājas dekorācijām, vienā no saviem ambiciozākajiem projektiem.

Ietekme

Van Gogu parasti uzskata par vienu no nozīmīgākajiem holandiešu māksliniekiem; viņš ietekmēja gandrīz visu XX gs. mākslu. Dzīves laikā van Gogs pārdeva tikai vienu gleznu; slavens van Gogs kļuva tikai pēc nāves. Pirmā izstāde, kurā bija izstādīti tikai van Goga darbi, tika sarīkota 1892. gadā. Vēlāk izstādes viņam par godu tika sarīkotas arī Briselē, Parīzē, Hāgā un Antverpenē; XX gs. tika organizētas plašas retrospektīvas Parīzē (1901. un 1905. gadā), Amsterdamā (1905. g.), Ķelnē (1912. g.), Ņujorkā (1913. g.), Berlīnē (1914. g.). Šīs izstādes ietekmēja veselu jauno mākslinieku paaudzi — fovistus (viņu starpā arī Anrī Matisu), kas ietekmējās no viņa krāsu lietojuma, vācu ekspresionistus, 1950. gadu abstrakto ekspresionismu.

1957. gadā angļu-īru gleznotājs Frēnsiss Bēkons uzgleznoja vairākas van Goga gleznas "Gleznotājs ceļā uz darbu" reprodukcijas (oriģināls tika iznīcināts II pasaules kara laikā).

Gleznas

  • "Kartupeļu ēdāji" (1885)
    "Kartupeļu ēdāji" (1885)
  • Pašportrets (1886)
    Pašportrets (1886)
  • "Klusā daba ar četrām saulespuķēm" (1887)
    "Klusā daba ar četrām saulespuķēm" (1887)
  • Pašportrets (1888)
    Pašportrets (1888)
  • "Saulespuķes" (1888)
    "Saulespuķes" (1888)
  • (1888)
    (1888)
  • Pašportrets (1889)
    Pašportrets (1889)
  • Pašportrets (1889)
    Pašportrets (1889)
  • Pašportrets (1889)
    Pašportrets (1889)
  • "Īrisi" (1889)
    "Īrisi" (1889)
  • "Doktora Reja portrets" (1889)
    "Doktora Reja portrets" (1889)
  • "Īrisi" (1890)
    "Īrisi" (1890)
  • "Īrisi" (1890)
    "Īrisi" (1890)
  • "Rozā rozes" (1890)
    "Rozā rozes" (1890)
  • "Cietumnieki vingro" (1890)
    "Cietumnieki vingro" (1890)

Atsauces

  1. ↑ Lubin, Albert J. Stranger on the earth: A psychological biography of Vincent van Gogh, Holt, Rinehart, and Winston, 1972. ISBN 0-03-091352-7. Pp. 82—84
  2. ↑ Callow, Philip. Vincent Van Gogh: A Life, Ivan R. Dee, 1990, ISBN 1-56663-134-3, p. 54.
  3. ↑ Blumer, Dietrich (2002)"The Illness of Vincent van Gogh" Arhivēts 2011. gada 12. jūnijā, Wayback Machine vietnē. American Journal of Psychiatry
  4. ↑ Paul Wolf. Creativity and chronic disease Vincent van Gogh (1853-1890) Arhivēts 2013. gada 1. augustā, at Archive.is // Western Journal of Medicine, vol. 175, 5, p. 348.
  5. ↑ Ross King. The Judgment of Paris: The Revolutionary Decade that Gave the World Impressionism. New York: Waller & Company, 2006 ISBN 0-8027-1466-8. P. 61.

Skatīt arī

Ārējās saites

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vinsents_van_Gogs&oldid=4134230"