Valdemārs II Estridsens

Valdemārs II Valdemar Sejr
Valdemāra II zīmogs
Dānijas karalis
Amatā 1202. gads — 1241. gads
Priekštecis	Knuds VI
Pēctecis	Eriks IV
Dzimšanas dati	1170. gada 9. maijā vai 1170. gada 28. jūnijā
Miršanas dati	1241. gada 28. martā Vordingborga, (Dānija)
Apglabāts	Svētā Benda baznīca, Ringstedā, Dānija
Tēvs	Valdemārs I Lielais
Māte	Minskas Sofija
Dzīvesbiedrs(-e)	Bohēmijas Dagmāra, Portugāles Berengārija
Bērni	9 bērni, to skaitā Eriks IV, Ābels, Kristofers I
Reliģija	katolisms

Valdemārs II (dāņu: Valdemar Sejr - "Valdemārs uzvarētājs", dzimis 1170. gada 9. maijā vai 1170. gada 28. jūnijā, miris 1241. gada 28. martā) bija Dānijas karalis (1202 - 1241) un īsu brīdi arī Līvzemes un Letijas feodālais seniors (1221-1222).

Dzīvesgājums

Valdemārs dzimis 1170. gada 28. jūnijā kā Dānijas karaļa Valdemāra I un viņa sievas Polockas Rurikoviču dinastijai piederīgās kņaza meitas Sofijas jaunākais dēls. Viņa māte bija cēlusies no varjagu-rūsu dinastijas Polockas Rurikovičiem. Viņa vectēvs no mātes puses bija Minskas un Polockas kņazs Volodars Gļebovičs, tādējādi Valdemāram bija iespējams pieteikt feodālās mantošanas pretenzijas uz daļu no letu zemēm, kuras kādreiz bija pakļautas Polockai. No 1182. līdz 1202. gadam viņš bija Šlēzvigas hercogs un kopā ar savu brāli Dānijas karali Knutu V 1201. gadā iekaroja Holšeinu. 1202. gadā viņš kļuva par Dānijas karali un iekaroja Mēklenburgu, Pomerāniju. Arī Lībeka un Hamburga atzina viņa virsvaru. 1206. gada vasarā Valdemārs II rīkoja pirmo krustagājienu uz Sāmsalu, jo pēc bīskapa Alberta vienošanās ar Dānijas karali, Sāmsala, tāpat kā Ziemeļigaunija un Kurzeme, ietilpa dāņiem atvēlētajā kristāmajā teritorijā. Dāņi Sāmsalā uzcēla koka pili, bet sāmsaliešu draudu dēļ nevēlējās tajā palikt, tādēļ pili atkal nodedzināja un daļa karotāju atgriezās Dānijā, bet daļa pārziemoja Rīgā. 1218. gada vasarā Livonijas bīskaps Alberts, Igaunijas bīskaps Teoderihs no Turaidas un Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes devās pie Dānijas karaļa uz Šlēzvigas valsts sanāksmi un lūdza viņu doties karagājienā pret Igauniju, lai igauņi pārstātu kopā ar krieviem karot pret viņiem. Kā kompensāciju par militāro palīdzību karalim piedāvāja virskundzību pār Igaunijas un, iespējams, Līvzemes zemēm.

Leģendārā Dānijas karoga parādīšanās debesīs Lindanises kaujas laikā kā glābēja zīme dāņiem kritiskā brīdī (Lorencena glezna).

Dānijas karaliste Valdemāra II laikā

1219. gada jūnijā karalis Valdemārs II rīkoja krusta karagājienu uz Rēveles zemi. Kopā ar viņu ieradās arī viņa vasaļa Rīgenes vendu ķēniņa brālis, vēlākais ķēniņš Viclavs I (vācu: Wizlaw I) un četri bīskapi Lundas arhibīskapa Andreasa vadībā. Tagadējā Tallinas Domkalnā (Toompea) krusta karotāji vecās igauņu pils vietā sāka celt jaunu pili, ko vēlāk dēvēja par "dāņu pili". Pēc rēveliešu vecāko apdāvināšanas un kristīšanas izcēlās militārs konflikts, kurā igauņi pārskatīšanās dēļ nogalināja Igaunijas bīskapu Teoderihu un piespieda dāņu karaspēku atkāpties no pilskalna. Tomēr Viclava karavīri spēja panākt lūzumu kaujas gaitā un krustneši guva uzvaru. Kaujā krita vairāk nekā 1000 igauņu karavīru. Jaunajā cietoksnī atstāja dāņu garnizonu un bīskapus, kas ķērās pie Rēveles novada kristīšanas. 1220. gadā bīskaps Alberts piekrita kļūt par Valdemāra II vasali, lēnī saņemot Livoniju. 1222. gada vasarā Valdemārs II no jauna uzcēla iepriekšējā karagājiena laikā nopostīto pili Sāmsalā. Jaunajā pilī pie Dānijas karaļa no Līvzemes ieradās bīskaps Alberts, Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns un vārdā nenosaukti līvu vecākie, lai vestu sarunas par dāņiem piešķirtās Līvzemes un Igaunijas turpmāko statusu. Sarunu gaitā viņi panāca to, ka karalis Valdemārs II bīskapam Albertam atdeva Līvzemi, turpretī Sakalas un Ugaunijas zemē viņš karaļa tiesības piešķīra Zobenbrāļu ordeņa brāļiem, bet garīgās tiesības Rīgas bīskapam. Pēc tam piecu dienu kaujā sāmsalieši atkal piespieda dāņus pamest Sāmsalas pili. 1223. gadā Valdemāru II un viņa dēlu sagūstīja Šverīnes grāfs Heinrihs I un turēja apcietinājumā, prasot viņu atteikties no visiem iekarojumiem. Pēc ilgas pretošanās karalis 1225. gadā tomēr parakstīja līgumu, pēc kura viņš samaksāja izpirkšanas naudu 45 tūkstošu sudraba marku apmērā un zaudēja visus iekarojumus, arī virsvaldību pār tagadējās Latvijas zemēm. 1227. gadā viņš mēģināja zaudēto atgūt, tomēr zaudēja kaujā pie Bornhēvedas (Bornhöved) un pēc tam paturēja vienīgi Rīgenes salu un Ziemeļigauniju. Valdemārs II mira 1241. gada 28. martā un tika apglabāts Ringstedas katedrālē.

Skatīt arī

• Livonijas krusta kari

Estridsenu dinastijas valdnieks
Priekštecis: Knuds VI	Dānijas karalis 1202. - 1241.	Pēctecis: Eriks IV
Priekštecis:	Igaunijas kungs (Dominus Estonie) 1219. - 1241.	Pēctecis: Eriks V