Alūksnes vēsture

Alūksnes teritorija bijusi apdzīvota kopš 2. gadsimta pirms mūsu ēras. Tagadējā Tempļa kalnā, domājams, atradusies nocietināta latviešu pils ar senpilsētu.

Līdz 13. gadsimtam šis ir viens no sešiem novadiem seno latgaļu Atzeles sastāvā. Ezera un pilsētas vārds cēlies no latgaļu cilmes vārda „olūksna”- avotaina vieta mežā.

1224. gadā Alūksne nonāk Livonijas ordeņa pakļautībā.

Pirmo reizi Alūksnes nosaukums minēts 1284. gadā Pleskavas hronikā – Olysta(Олыста). Šai laikā novadu šķērso nozīmīgs tirdzniecības ceļš uz Krievijas zemēm.

1342. gadā Livonijas ordenis mestra Burharda fon Dreilevana vadībā Alūksnes ezera salā uzceļ mūra pili. To iesvēta Marijas pasludināšanas dienā – vietai tiek dots vārds Marienburga. Pils kļūst par ordeņa galveno nocietinājumu austrumu virzienā.

Līdz 18. gadsimtam Marienburga astoņas reizes maina savu piederību – dažādos laikos līdzās vāciešiem šeit saimnieko gan krievi, gan zviedri, gan arī poļi.

1702. gadā Ziemeļu kara laikā Alūksni ieņem Šeremetjeva komandētais krievu karaspēks. Pili uzspridzina, pilsētiņu nodedzina. Iedzīvotājus saņem gūstā, tie tiek aizvesti uz Krieviju. Gūstekņi ir arī mācītājs Ernests Gliks ar ģimeni un skaisto audžumeitu Mariju Skavronsku, kura vēlāk kļūst Pētera I sieva, bet vēlāk Krievijas cariene Katrīna I.

Pēc 1721. gada miera līguma parakstīšanas, Alūksnes novads nonāk Krievijas sastāvā uz turpmākajiem 200 gadiem.

1750. gadā Alūksni iegūst Krievijas impērijas slepenpadomnieks barons Otto Hermanis fon Fītinghofs. Barona dzimta nežēlo pūles un līdzekļus sava īpašuma labiekārtošanā – 18. gadsimta beigās, 19. gadsimta sākumā top Alūksnes muižas ansamblis, tiek iekopts parks. Ap šo pašu laiku uz muižas zemes sāk veidoties Alūksnes pilsēta.

19. gadsimta otrajā pusē Alūksne kļūst par svarīgu tirdzniecības centru. Tā nozīme īpaši pieaug, kad 1903. gadā tiek izbūvēts šaursliežu dzelzceļš Stukmaņi- Gulbene- Alūksne- Valka.

Alūksne iegūst pilsētas tiesības neatkarīgās Latvijas valsts laikā – 1920. gadā. Sākas tās saimnieciskās un kultūras dzīves uzplaukums, intensīva apbūve. 1920. – 30. gados pilsētā darbojas nelieli rūpniecības uzņēmumi, aktīvi rosās amatnieki. Jaunuzceltajos namos atver pārtikas, apģērbu veikalus, grāmatu tirgotavas. Liela loma pilsētas uzplaukumā ir dažādu sabiedrisko, kultūras un izglītības biedrību darbībai.

1940. gadā liels ugunsgrēks iznīcina daudzas pilsētas celtnes, bet padomju okupācijas laikā mainās arī Alūksnes ikdiena – pilsētas ainavā ienāk padomju arhitektūra, sadzīvē svešas tradīcijas un kultūra.

Neatkarīgās valsts karogs Alūksnē no jauna pacelts 1988. gada 11. novembrī. Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, tiek atjaunotas arī pirmās brīvvalsts tradīcijas un objekti – Garnizona kapi, Saules tilts, piemineklis Latvijas Neatkarības karā kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem.

Apvienojoties 16 bijušā Alūksnes rajona pašvaldībām, 2009.gadā izveidots Alūksnes novads. Tā platība ir 169726,5 ha, Alūksnes pilsētas teritorija- 1432,9 ha.