What do you think?
Rate this book
Dubliners
'I regret to see that my book has turned out un fiasco solenne.' James Joyce's disillusion with the publication of Dubliners in 1914 was the result of ten years battling with publishers, resisting their demands to remove swear words, real place names and much else, including two entire stories. Although only 24 when he signed his first publishing contract for the book, Joyce already knew its worth: to alter it in any way would 'retard the course of civilisation in Ireland'.
Joyce's aim was to tell the truth — to create a work of art that would reflect life in Ireland at the turn of the last century and by rejecting euphemism, reveal to the Irish the unromantic reality the recognition of which would lead to the spiritual liberation of the country.
Each of the fifteen stories offers a glimpse of the lives of ordinary Dubliners — a death, an encounter, an opportunity not taken, a memory rekindled — and collectively they paint a portrait of a nation.
Joyce's aim was to tell the truth — to create a work of art that would reflect life in Ireland at the turn of the last century and by rejecting euphemism, reveal to the Irish the unromantic reality the recognition of which would lead to the spiritual liberation of the country.
Each of the fifteen stories offers a glimpse of the lives of ordinary Dubliners — a death, an encounter, an opportunity not taken, a memory rekindled — and collectively they paint a portrait of a nation.
352 pages, Paperback
First published June 15, 1914
About the author
James Joyce
1,878 books9,922 followersJames Joyce was an Irish novelist, poet, and a pivotal figure in 20th-century modernist literature, renowned for his highly experimental approach to language and narrative structure, particularly his pioneering mastery and popularization of the stream-of-consciousness technique. Born into a middle-class Catholic family in the Rathgar suburb of Dublin in 1882, Joyce spent the majority of his adult life in self-imposed exile across continental Europe—living in Trieste, Zurich, and Paris—yet his entire, meticulous body of work remained obsessively and comprehensively focused on the minutiae of his native city, making Dublin both the meticulously detailed setting and a central, inescapable character in his literary universe. His work is consistently characterized by its technical complexity, rich literary allusion, intricate symbolism, and an unflinching examination of the spectrum of human consciousness. Joyce began his published career with Dubliners (1914), a collection of fifteen short stories offering a naturalistic, often stark, depiction of middle-class Irish life and the moral and spiritual paralysis he observed in its inhabitants, concluding each story with a moment of crucial, sudden self-understanding he termed an "epiphany." This collection was followed by the highly autobiographical novel A Portrait of the Artist as a Young Man (1916), a Bildungsroman that meticulously chronicled the intellectual and artistic awakening of its protagonist, Stephen Dedalus, who would become Joyce's recurring alter ego and intellectual stand-in throughout his major works.
His magnum opus, Ulysses (1922), is universally regarded as a landmark work of fiction that fundamentally revolutionized the novel form. It compressed the events of a single, ordinary day—June 16, 1904, a date now globally celebrated by literary enthusiasts as "Bloomsday"—into a sprawling, epic narrative that structurally and symbolically paralleled Homer's Odyssey, using a dazzling array of distinct styles and linguistic invention across its eighteen episodes to explore the lives of Leopold Bloom, his wife Molly Bloom, and Stephen Dedalus in hyper-minute detail. The novel's explicit content and innovative, challenging structure led to its initial banning for obscenity in the United States and the United Kingdom, turning Joyce into a cause célèbre for artistic freedom and the boundaries of literary expression. His final, most challenging work, Finnegans Wake (1939), pushed the boundaries of language and conventional narrative even further, employing a dense, dream-like prose filled with multilingual puns, invented portmanteau words, and layered allusions that continues to divide and challenge readers and scholars to this day. A dedicated polyglot who reportedly learned several languages, including Norwegian simply to read Ibsen in the original, Joyce approached the English language not as a fixed entity with rigid rules, but as a malleable medium capable of infinite reinvention and expression. His personal life was marked by an unwavering dedication to his literary craft, a complex, devoted relationship with his wife Nora Barnacle, and chronic, debilitating eye problems that necessitated numerous painful surgeries throughout his life, sometimes forcing him to write with crayons on large white paper. Despite these severe physical ailments and financial struggles, his singular literary vision remained sharp, focused, and profoundly revolutionary. Joyce passed away in Zurich, Switzerland, in 1941, shortly after undergoing one of his many eye operations. Today, he is widely regarded as perhaps the most significant and challenging writer of the 20th century. His immense, complex legacy is robustly maintained by global academic study and institutions such as the James Joyce Centre in Dublin, which ensures his complex, demanding, and utterly brilliant work endures, inviting new generations of readers to explore the very essence of what it means to be hum
His magnum opus, Ulysses (1922), is universally regarded as a landmark work of fiction that fundamentally revolutionized the novel form. It compressed the events of a single, ordinary day—June 16, 1904, a date now globally celebrated by literary enthusiasts as "Bloomsday"—into a sprawling, epic narrative that structurally and symbolically paralleled Homer's Odyssey, using a dazzling array of distinct styles and linguistic invention across its eighteen episodes to explore the lives of Leopold Bloom, his wife Molly Bloom, and Stephen Dedalus in hyper-minute detail. The novel's explicit content and innovative, challenging structure led to its initial banning for obscenity in the United States and the United Kingdom, turning Joyce into a cause célèbre for artistic freedom and the boundaries of literary expression. His final, most challenging work, Finnegans Wake (1939), pushed the boundaries of language and conventional narrative even further, employing a dense, dream-like prose filled with multilingual puns, invented portmanteau words, and layered allusions that continues to divide and challenge readers and scholars to this day. A dedicated polyglot who reportedly learned several languages, including Norwegian simply to read Ibsen in the original, Joyce approached the English language not as a fixed entity with rigid rules, but as a malleable medium capable of infinite reinvention and expression. His personal life was marked by an unwavering dedication to his literary craft, a complex, devoted relationship with his wife Nora Barnacle, and chronic, debilitating eye problems that necessitated numerous painful surgeries throughout his life, sometimes forcing him to write with crayons on large white paper. Despite these severe physical ailments and financial struggles, his singular literary vision remained sharp, focused, and profoundly revolutionary. Joyce passed away in Zurich, Switzerland, in 1941, shortly after undergoing one of his many eye operations. Today, he is widely regarded as perhaps the most significant and challenging writer of the 20th century. His immense, complex legacy is robustly maintained by global academic study and institutions such as the James Joyce Centre in Dublin, which ensures his complex, demanding, and utterly brilliant work endures, inviting new generations of readers to explore the very essence of what it means to be hum
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 14 of 14 reviews
December 19, 2015
..nē, šī grāmata NAV man. lasu, bet, šķiet, vairs nelasīšu. lasu, bet jūtu to bezjēdzību, kuru šī grāmata man sniedz. var jau būt, ka sekojošie stāsti būs labāki, taču šī nav mana literatūra!!
April 4, 2021
Man šķita, ka Džoiss ir viens autors, kuru nekad nesapratīšu. Bet draugs iedeva man šo krājumu, sakot, ka to nu gan varot saprast. Un tā arī ir. Izrādās, ka Džoiss ir brīnišķīgs stāstnieks, kurš lieliski iejūtas jebkurā ādā, jebkurā situācijā. Katrā stāstā viņš pieskaras kādai lielai tēmai, dzīves pavērsienam vai atskārsmei. Viņa varoņu dzīves ir tik pazīstamas. Pilnīgi skaisti!
November 13, 2023
Apšaubāma redakcija. Patika arkveida kompozīcija, bet stāsti pārsvarā pliekani (izņēmums - Mirušie). Vai es uzskatu, ka šis bija kāds meistardarbs? Noteikti nē. Bet vēlreiz par to tulkojumu un redakciju - vajadzētu pārskatīt. 😼
August 14, 2023
Var just, ka autora iesildīšanās darbs, tomēr izcilības galva jau vīd.
April 28, 2020
Man šī darba vērtība slēpjas pašās smalkākajās detaļās. Stāstu lasīšana bija lielāka bauda prātam, kas fiksēja Džoisa spēju aprakstīt gaismu, viskija kustības glāzē un emociju manifestāciju, nekā sirdij, kas ietrīsējās vien "Mirušajos".
Lielākā daļa stāstu Džoiss rakstījis 22 gadu vecumā, kas liek īpaši novērtēt vēsturiskās nianses, kā arī tverto sabiedrisko un politisko situāciju. Tāpat darbs iegūst citu nozīmi, ja to aplūko visas autora daiļrades kontekstā.
Jāuzslavē brīnišķīgais izdevuma dizains un.. jā, es ļoti labprāt aizceļotu uz Dublinu!
Lielākā daļa stāstu Džoiss rakstījis 22 gadu vecumā, kas liek īpaši novērtēt vēsturiskās nianses, kā arī tverto sabiedrisko un politisko situāciju. Tāpat darbs iegūst citu nozīmi, ja to aplūko visas autora daiļrades kontekstā.
Jāuzslavē brīnišķīgais izdevuma dizains un.. jā, es ļoti labprāt aizceļotu uz Dublinu!
February 15, 2021
kaut kas šajā visā īru-vidējās-klases-cilvēku-dzīves pasaulē nebija. to uzreiz nepateikšu, bet laikam Džeims Džoiss ir angļu literatūras kritiķiem un snobiem, lai palielītos ar savām zināšanām un varu. nu un - es izlasīju, kas tālāk? viena reize paspīdēšanas kādā draugu pasākumā. nezinu, grāmatas iedomātais svars nav tas svars, ko es izjutu.
April 1, 2024
pēdējo nodaļu pat neizlasīju. Pirmās nodaļas bija salīdzinoši aizraujošas, bet uz beigām es nopratu, ka autors sāk mazliet pārspīlēt ar vārdiem, līdz ar to stāsti nebija tik interesanti kā pirmie...5 manuprāt.
Read
May 15, 2022Par pašu grāmatu grūti ko teikt, bet Soduma tulkojumu būtu interesanti analizēt tulkošanas studijās.
April 18, 2023
Pirmie stāsti neuzrunāja nemaz, pēdējie pāris jau vairāk
January 31, 2019
Izlasīju un saviebu seju: https://rakstapar.wordpress.com/2019/...
February 1, 2015
Domāju, kad pienāks brīvdienas no skolas, tad izlasīšu visas grāmatas, kuras man tika uzdāvinātas, bet kuras nebija laika lasīt pirms tam.
Hahaha! Labs joks. Izrādījās, ka esmu slinkāka par putekļu sūcēju, kurš 99% sava laika atpūšas stūrī un nepilda savas funkcijas.
Bet tomēr pa šo mēnesi esmu spējusi pieveikt [ šoreiz vārds izbaudīt nebūs īstajā vietā ] veselu Džoisa stāstu krājumu. Protams, "baigais" sasniegums! :D
Vispār es tā īsti arī nesaprotu, vai man patika. Neskatoties uz to, ka par Džoisu ir zināms tik daudz, man joprojām nebija ne jausmas, ko no viņa sagaidīt, un es īsti nevaru saprast, vai tas, ko es izlasīju man sagādāja vilšanos vai pārsteigumu.
Man ļoti daudz kas patika - Īrijas konteksti, katoļi vs protestanti no ateistiska skatu punkta, Dublinas dzīve visā tās krāšņuma un nabadzībā, bordeļi, krogi, tehnoloģijas attīstība [ jeb kā mani dārgie filolgu draugi teiktu - industrializācija ], īru nacionalās kustības un patriotisms, kas bremzē attīstību. Tematiskais loks ir vienkārši burvīgs un skatu punkts ir patīkami kritisks.
Man ļoti mazliet kaut kas nepatika - iespējams, ka gudrāki cilvēki to sauks par Džoisa lielākajām pērlēm un talantu šajā stāsu krājumā, taču man vienmēr ir traucējis lasīt, ja es nespēju izsekot tēlu skaitam. Stāsti nav gari un ja stāsta lasīšana aizņem aptuveni 20 minūtes, tad vismaz tik pat daudz laika ir nepieciešams, lai izprastu tēlu hierarhiju tajā. Ja stāstā ir 10+ varoņi, un es lieliski saprotu, ka katrs no tiem atklāj savu skatu punktu un pilda noteiktu sociālu/politisku funkciju, taču tas mazliet apgrūtina lasīšanas procesu, ņemot vērā, ka man gribējās šoreiz lasot atpūsties, nevis izglītoties un par kaut ko iespringt. Oh well...
Es pavisam noteikti neesmu pārliecināta par savām spējām izlasīt Ulisu, jo Dublinieši ir vienkāršākais [ un arī pirmais ], ko Džoiss savā dzīvē ir radījis, bet esmu priecīga, ka tomēr esmu izlasījusi vismaz šo grāmatu, jo noskaņa tai ir. Es pieļauju, ka tā ir Dublinas noskaņa un tā pavisam noteikti ir atšķirīga no tām, kuras piemīt citām Eiropas galvaspilsētām.
Es noteikti ieteiktu to citiem!
Hahaha! Labs joks. Izrādījās, ka esmu slinkāka par putekļu sūcēju, kurš 99% sava laika atpūšas stūrī un nepilda savas funkcijas.
Bet tomēr pa šo mēnesi esmu spējusi pieveikt [ šoreiz vārds izbaudīt nebūs īstajā vietā ] veselu Džoisa stāstu krājumu. Protams, "baigais" sasniegums! :D
Vispār es tā īsti arī nesaprotu, vai man patika. Neskatoties uz to, ka par Džoisu ir zināms tik daudz, man joprojām nebija ne jausmas, ko no viņa sagaidīt, un es īsti nevaru saprast, vai tas, ko es izlasīju man sagādāja vilšanos vai pārsteigumu.
Man ļoti daudz kas patika - Īrijas konteksti, katoļi vs protestanti no ateistiska skatu punkta, Dublinas dzīve visā tās krāšņuma un nabadzībā, bordeļi, krogi, tehnoloģijas attīstība [ jeb kā mani dārgie filolgu draugi teiktu - industrializācija ], īru nacionalās kustības un patriotisms, kas bremzē attīstību. Tematiskais loks ir vienkārši burvīgs un skatu punkts ir patīkami kritisks.
Man ļoti mazliet kaut kas nepatika - iespējams, ka gudrāki cilvēki to sauks par Džoisa lielākajām pērlēm un talantu šajā stāsu krājumā, taču man vienmēr ir traucējis lasīt, ja es nespēju izsekot tēlu skaitam. Stāsti nav gari un ja stāsta lasīšana aizņem aptuveni 20 minūtes, tad vismaz tik pat daudz laika ir nepieciešams, lai izprastu tēlu hierarhiju tajā. Ja stāstā ir 10+ varoņi, un es lieliski saprotu, ka katrs no tiem atklāj savu skatu punktu un pilda noteiktu sociālu/politisku funkciju, taču tas mazliet apgrūtina lasīšanas procesu, ņemot vērā, ka man gribējās šoreiz lasot atpūsties, nevis izglītoties un par kaut ko iespringt. Oh well...
Es pavisam noteikti neesmu pārliecināta par savām spējām izlasīt Ulisu, jo Dublinieši ir vienkāršākais [ un arī pirmais ], ko Džoiss savā dzīvē ir radījis, bet esmu priecīga, ka tomēr esmu izlasījusi vismaz šo grāmatu, jo noskaņa tai ir. Es pieļauju, ka tā ir Dublinas noskaņa un tā pavisam noteikti ir atšķirīga no tām, kuras piemīt citām Eiropas galvaspilsētām.
Es noteikti ieteiktu to citiem!
February 19, 2016
Doma, kas mani nepameta lasot - Kāpēc Džoisa stāsti prātā raisa līdzību ar literārajām pasakām, ar Andersenu, Skalbi?
Realitāte un Soduma valoda. Darbojošās personas kā pasaku tēli - alvas zaldātiņi, ganiņi un karaļi, bendes meitiņas. Arhetipiski, mītiski. Tik vien - ar vārdu un uzvārdu. Un darbības vieta - mītisks, tumšs mežs, nez kāpēc nosaukts tāpat kā kāda pilsēta Īrijā - Dublina.
Realitāte un Soduma valoda. Darbojošās personas kā pasaku tēli - alvas zaldātiņi, ganiņi un karaļi, bendes meitiņas. Arhetipiski, mītiski. Tik vien - ar vārdu un uzvārdu. Un darbības vieta - mītisks, tumšs mežs, nez kāpēc nosaukts tāpat kā kāda pilsēta Īrijā - Dublina.
May 28, 2013
3 lietas:
baznīca,
krogs,
mūzika,
un pāri visam nelaimīgie dublinieši.
Vai viņi joprojām tādi ir vai Džoiss tos izglāba? Nezinu.
Bet grāmata patiešām ir ļoti labi uzrakstīta (Pirmais Džoiss, ko lasu).
baznīca,
krogs,
mūzika,
un pāri visam nelaimīgie dublinieši.
Vai viņi joprojām tādi ir vai Džoiss tos izglāba? Nezinu.
Bet grāmata patiešām ir ļoti labi uzrakstīta (Pirmais Džoiss, ko lasu).
April 21, 2017
Izcils stāstu krājums! Lai gan daudzajiem tēliem brīžiem izsekot kļūst teju neiespējami, tas netraucē izjust teju vai fizisku klātbūtni Dublinā. Lēni lasāms un baudāms darbs!
Displaying 1 - 14 of 14 reviews