dimicaturus
Jump to navigation
Jump to search
Latin
[edit]Etymology
[edit]Future active participle of dīmicō.
Participle
[edit]dīmicātūrus (feminine dīmicātūra, neuter dīmicātūrum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | dīmicātūrus | dīmicātūra | dīmicātūrum | dīmicātūrī | dīmicātūrae | dīmicātūra | |
| genitive | dīmicātūrī | dīmicātūrae | dīmicātūrī | dīmicātūrōrum | dīmicātūrārum | dīmicātūrōrum | |
| dative | dīmicātūrō | dīmicātūrae | dīmicātūrō | dīmicātūrīs | |||
| accusative | dīmicātūrum | dīmicātūram | dīmicātūrum | dīmicātūrōs | dīmicātūrās | dīmicātūra | |
| ablative | dīmicātūrō | dīmicātūrā | dīmicātūrō | dīmicātūrīs | |||
| vocative | dīmicātūre | dīmicātūra | dīmicātūrum | dīmicātūrī | dīmicātūrae | dīmicātūra | |