Žubīte
| Parastā žubīte Fringilla coelebs (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
|
Tēviņš | |
|
Mātīte | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Dzimta | Žubīšu dzimta (Fringillidae) |
| Apakšdzimta | Žubīšu apakšdzimta (Fringillinae) |
| Ģints | Žubītes (Fringilla) |
| Suga | Žubīte (F. coelebs) |
| Izplatība | |
|
Sastopams ligzdošanas sezonā
Sastopams ziemošanas sezonā
Sastopams visu gadu kā nometnieks
F. c. spodiogenys sastopams visu gadu kā nometnieks
F. c. canariensis sastopams visu gadu kā nometnieks
Introdukcijas areāls
| |
|
| |
Parastā žubīte[1] jeb vienkārši žubīte (Fringilla coelebs) ir neliels žubīšu dzimtas (Fringillidae) dziedātājputns, kas sastopama Eirāzijā, Ziemeļāfrikā un Kanāriju salās. Introducēta Jaunzēlandē un Dienvidāfrikā. Izšķir 16 pasugas.[2]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Žubīte ir plaši izplatīta visā Eiropā, izņemot tundras zonu ziemeļaustrumos, Āzijā, sākot ar Turciju, cauri Aizkaukāzam, Irānai, Turkmenistānai, Sibīrijas dienvidu daļai, Kazahstānas ziemeļiem līdz Ķīnas ziemeļrietumiem. Areāla tālākais austrumu atzars sasniedz Baikāla ezeru.[3] Tā sastopama arī Ziemeļāfrikā. Toties Jaunzēlandē un Dienvidāfrikā žubīte ir introducēta suga.
Ziemeļu un austrumu populācijas pārvietojas ziemot areāla ietvaros Eiropā, kā arī tālāk uz dienvidiem Melnās un Kaspijas jūras apkārtnē un Tuvajos Austrumos. Tālākās austrumu populācijas ziemā sasniedz Afganistānu, Pakistānu un Nepālu.[3] Retos gadījumos žubīti var novērot Ziemeļamerikas austrumos, lai gan atsevišķos gadījumos tās varētu būt no nebrīves izbēguši īpatņi.
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā žubīte ir parasta un izplatīta ligzdotāja, kas sastopama visā Latvijas teritorijā un apdzīvo dažādus biotopus.[4] Visbiežāk tā sastopama mežos un parkos, nereti arī apdzīvotu vietu tuvumā.[5] Ornitologi uzskata, ka Latvijā dzīvo ap 2,5 miljoniem šīs sugas pāru.[4] Var uzskatīt, ka tā ir visbiežāk sastopamā putnu suga Latvijā.[6] Galvenokārt žubīte novērojama vasarā, bet nelielā skaitā tā arī ziemo apdzīvoto vietu tuvumā Latvijas rietumu daļā.[3][7] No ziemošanas vietām Rietumeiropā žubīte Latvijā atgriežas no marta beigām līdz aprīļa vidum.[5] Žubītes Latvijas teritoriju arī masveidā caurceļo kā pavasarī, tā rudenī.[3] Latvijā mājo žubītes nominālpasuga — Fringilla coelebs coelebs.[3]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Žubīte ir mazs putniņš. Tās ķermeņa garums ir aptuveni 14,5 cm, spārnu plētums 24,5—28,5 cm, svars 18—29 g.[8] Žubītei piemīt dzimumu dimorfisms. Tēviņiem apspalvojums ir spilgtākās krāsās (īpaši pavasarī) nekā mātītēm. Nominālpasugas tēviņam ir zilganpelēka galvas virsa, melna piere, sarkanbrūni vaigi, pleci, vēders, kas plūstoši pavēderē kļūst gaišāks. Muguras lejasdaļa ir zaļgana, tā labi redzama tikai putnam lidojumā. Spārni melnbalti, joslām. Mātīte neuzkrītošāka, pelēcīgāka, dzeltenbrūna, gaišāka, bet ar līdzīgiem gaišiem laukumiem uz spārniem.[7] Jaunie putni ārēji atgādina mātītes.
Abiem dzimumiem kājas ir pelēkbrūnas, bet acis tumši brūnas. Knābis ziemā ir gaiši pelēks, bet vasarā kļūst zilganpelēks ar nelielu melnumiņu knābja galā.[8]
Uzvedība un barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Žubītes atkarībā no izplatības areāla var būt nometnieces vai ziemeļu reģionos daļēji migrējošas. Ārpus vairošanās sezonas tās pulcējas baros, kuros nav stingru attiecību. Reizēm bari tiek veidoti kopā ar ziemas žubītēm. Žubītei ir skaļa dziesma un tā parasti dzied, tupot kāda zara galā koka vainaga lejas daļā.
Žubīšu barība galvenokārt ir sēklas, kuras tiek meklētas uz zemes,[5] un citas augu daļas. Vairošanās sezonas laikā tās pamatā lieto kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus, bet putnēni tiek baroti gandrīz tikai ar kukaiņiem.[9]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Žubītes dzimumbriedumu sasniedz viena gada vecumā. Tās ir monogāmas, ļoti bieži pāra attiecības saglabājas ilgstoši, vairāku gadu garumā.[8] Tēviņš pavasarī ieņem savu teritoriju un ar dziedāšanu pievilina mātīti. Ligzdu būvē tikai mātīte, tā tiek vīta krūmos vai kokos vairāku metru augstumā virs zemes.[8] Būvniecībai tiek izmantoti zāļu stiebriņi, saknītes, koku miziņas, sūnas un zirnekļutīkli. No ārpuses ligzda tiek maskēta ar sūnām un ķērpjiem.[5] Ligzdai ir kompakta, dziļas bļodiņas forma, kas no iekšpuses tiek izklāta ar smalkām saknītēm un spalviņām.
Dējumā parasti ir 3—6 olas, kurām var būt ļoti dažāda krāsa. Tās var būt gan gaiši zilas vai gaiši zilizaļas, gan gaiši sārtas ar tumšāk brūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 10—16 dienas un perē tikai mātīte.[8] Izšķiļoties mazuļi ir nevarīgi, akli un bez apspalvojuma, par tiem rūpējas abi vecāki. Mazuļus pamatā baro ar tauriņu kāpuriem. Apspalvojums jaunajiem putniem uzaug, kad tie sasniedz 11—18 dienu vecumu, un šajā laikā tie arī sāk lidot. Vecāki par jaunuļiem turpina rūpēties vēl apmēram 3 nedēļas. Retos gadījumos pārim ir otrais dējums, bet tad mātīte būvē jaunu ligzdu.[8] Savvaļā žubītes visbiežāk nenodzīvo ilgāk par 3 gadiem, bet vecākā zināmā žubīte ir nodzīvojusi 15 gadus un 6 mēnešus.[10]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Žubītei ir 15 pasugas:[2]
- F. c. coelebs — nominālpasuga, sastopama Eirāzijā, sākot ar Rietumeiropu un beidzot ar Sibīriju;
- F. c. africana — sastopama no Marokas līdz Tunisijas ziemeļrietumiem; tēviņam apspalvojums uz galvas, kakla un pleciem ir tumši zilpelēks, piere melna, uz muguras koši olīvzaļi "sedli", ap acīm pārtraukts, balts gredzens, rozīgi brūnganas krūtis un pavēdere. Spārni melni ar baltu, aste melna;[11]
- F. c. alexandrovi — sastopama Irānas ziemeļos;
- F. c. bakeri — sastopama Grankanārijā (Kanāriju salas);
- F. c. canariensis — sastopama Homērā un Tenerifē; tēviņa apspalvojums uz galvas un muguras tumšā tēraudzilā krāsā, spārnu lidspalvas koši dzeltenzaļas, krūtis un pavēdere sārti brūnas;[11]
- F. c. gengleri — sastopama Britu salās;
- F. c. harterti — sastopama Lībijas ziemeļaustrumos;
- F. c. maderensis — sastopama Madeirā;
- F. c. moreletti — sastopama Azoru salās;
- F. c. ombriosa - sastopama Jerro (Kanāriju salas);
- F. c. palmae — sastopama Palmā
- F. c. sarda — sastopama Sardīnijā;
- F. c. solomkoi — sastopama Krimā un Kaukāza dienvidrietumos;
- F. c. spodiogenys — sastopama no Tunisijas austrumiem līdz Lībijas ziemeļrietumiem; tēviņa apspalvojums līdzīgs F. c. africana, tikai salīdzinoši ir blāvākas krūtis un pavēdere;[11]
- F. c. syriaca — sastopama Kiprā, Turcijas dienvidos, Irānas ziemeļos un Jordānijā;
- F. c. transcaspia — sastopama Irānas ziemeļaustrumos, Turkmenistānas dienvidrietumos;
Žubītes pasugas tiek izdalītas, balstoties uz apspalvojuma krāsu atšķirībām pieaugušiem tēviņiem. Visas pasugas var iedalīt 3 lielākās grupās: coelebs — Eirāzijas grupā, kas izplatīta Eiropā un Āzijā, spondiogenys — Āfrikas grupa, kas mājo Ziemeļāfrikā, un canariensis — Kanāriju grupa, kas mājo Kanāriju salās.[11] Madeiras un Azoru pasugas atkarībā no informācijas avota tiek iedalītas vai nu Kanāriju pasugu grupā,[8] vai Āfrikas grupā.[11] Ģenētiskajos pētījumos noskaidrojies, ka Āfrikas grupa un Eirāzijas grupa savstarpēji ir tuvāk radniecīgas nekā ar pasugām no trešās Kanāriju grupas.[12]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Fringilla coelebs» (latviski). AkadTerm. Skatīts: 2012-10-02.
- ↑ 2,0 2,1 World Bird List: Finches, euphonias, longspurs, Thrush-tanager, 2020
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Ornitofaunistika: Žubīte Fringilla coelebs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 5. decembrī.
- ↑ 4,0 4,1 Putni Slīterē[novecojusi saite]
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 «Gājputnu atgriešanās». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 10. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 5. decembrī.
- ↑ «Putni (Aves): Zvirbuļveidīgie». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. decembrī. Skatīts: 2013. gada 5. decembrī.
- ↑ 7,0 7,1 Dziedava: Žubīte
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 Cramp, Stanley, ed. (1994). "Fringilla coelebs Chaffinch". Handbook of the Birds of Europe the Middle East and North Africa. The Birds of the Western Palearctic, Volume 8: Crows to Finches. Oxford: Oxford University Press. pp. 448–473. ISBN 0-19-854679-3.
- ↑ Newton, Ian (1972). Finches. London: Collins. ISBN 0002130653.
- ↑ European Longevity Records
- ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 Collar, Nigel; Newton, Ian; Clement, Peter; Arkhipov, Vladimir (2010). "Family Fringillidae (Finches)". In del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Christie, David A. Handbook of the Birds of the World, Volume 15. Barcelona, Spain: Lynx Edicions. pp. 440–617. ISBN 978-84-96553-68-2.
- ↑ Rates and Patterns of Mitochondrial DNA Sequence Evolution in Fringilline Finches (Fringilla spp.) and the Greenfinch (Carduelis chloris)