Anatolijs Lunačarskis
| Anatolijs Lunačarskis Анатолий Васильевич Луначарский | |
|---|---|
|
| |
|
| |
|
Amatā 1917. gada 8. novembris — 1929. gada 12. septembris | |
| Priekštecis | amatvieta nodibināta |
| Pēctecis | Andrejs Bubnovs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1875. gada 23. novembrī |
| Miršanas dati |
1933. gada 26. decembrī |
| Politiskā partija | VK(b)P |
| Augstskola | Cīrihes Universitāte |
Anatolijs Lunačarskis bija krievu marksists revolucionārs, padomju valsts darbinieks, rakstnieks, tulkotājs, publicists, kritiķis, mākslas zinātnieks.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piedzimis 1875. gadā Poltavā pēc īstenā valsts padomnieka Aleksandra Antonova (1829—1885) un Aleksandras Rostovcevas (1842—1914) ārpuslaulības attiecībām. Anatolijs Vasīlija dēls Lunačarskis ieguvis savu uzvārdu, tēvavārdu un dižciltīgā kārtu no audžutēva, īstenā valsts padomnieka Vasīlija Lunačarska. Bija četri brāļi.
Mācījās Kijevas 1. vīriešu ģimnāzijā, kur sāka iepazīt marksismu. Viens no ģimnāzijas biedriem bija Nikolajs Berdjajevs. 1892. gadā kā ģimnāzijas pārstāvis iekļauts nelikumīgajā skolnieku marksistiskajā centrā, sociāldemokrātiskās organizācijas ietvaros veicis aģitāciju starp strādniekiem.
1895. gadā, pabeigdams ģimnāziju, devies uz Šveici un iestājies Cīrihes Universitātē. Riharda Avenariusa vadībā apguva filozofijas un dabaszinātņu kursu. Pētīja Marksa, Engelsa, franču filozofu materiālistu darbus. Ietekmējās no Avenariusa pozitīvistiskajiem uzskatiem. Tuvinājās grupai "Darba atbrīvošana".
No 1896. līdz 1898. gadam ceļoja pa Franciju un Itāliju. 1898. gadā ieradies Maskavā, kur izvērsis revolucionāro darbību. Pēc gada tika arestēts, izūtīts uz Poltavu. 1900. gadā arestēts Kijevā, izsūtīts vispirms uz Kalugu, pēc tam uz Vologdu un Totjmu. 1903. gadā, sasķeļoties Krievijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai, Lunačarskis pievienojies boļševikiem. 1904. gadā, izbeidzoties izsūtījumam, pārvācies uz Kijevu, tad uz Ženēvu, kur bija boļševistisko avīžu "Proletārietis" («Пролетарий») un "Uz priekšu" («Вперёд») redakciju loceklis. Pakāpeniski kļuva par vienu no boļševiku līderiem, tuvinājās ar Ļeņinu, iesaistījās pretstāvē ar meņševikiem. 1905. gada rudenī devies uz Krieviju aģitēšanai, sāka darboties avīzē "Jaunā Dzīve" («Новая жизнь»), drīz tika arestēts, bet aizbēdzis uz ārzemēm. 1906.—1908. gadā vadīja žurnāla "Izglītība" («Образование») mākslas nodaļu.
1900. gadu beigās palielinājās atšķirības Lunačarska un Ļeņina filozofiskajos uzskatos, 1909. gadā Lunačarskis iesaistījās partijas galēji kreisā grupā "Uz priekšu" (pēc nosaukuma avīzei, kuru šī grupa izdeva), kurā ietilpa tie partijas biedri, kuri pieprasīja sociāldemokrātu frakcijas atsaukšanu no Valsts Domes. Boļševiku frakcija izslēdza šo grupu, un Lunačarskis līdz 1917. gadam atradās ārpus frakcijas. Lunačarskis ar citiem grupas "Uz priekšu" dalībniekiem piedalījās partijas skolu izveidē Kapri un Boloņā. Šajā laikā Lunačarskis ietekmējās no empiriokriticisma, iesaistījās Krievijas marksisma virzienā, kurš centās apvienot marksisma un kristietības idejas (Богостроительство). Piedalījās Otrās Internacionāles kongresos. Strādāja Krievijas laikrakstos par Rietumeiropas literatūras apskatītāju. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ieņēma internacionālistisku (pretkara) nostāju, līdzdibināja pacifistisku avīzi "Mūsu Vārds" («Наше слово»). 1915. gada beigās pārvācies no Parīzes uz Šveici.
Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada maijā ieradies Petrogradā, pieslējies mežrajonciem (starprajonieši), no kuru organizācijas ievēlēts par 1. Viskrievijas Strādnieku un kareivju deputātu padomju kongresa delegātu. Pēc Jūlija sacelšanās Pagaidu valdība apsūdzēja Lunačarski valsts nodevībā un viņš tika arestēts, no 2. līdz 20. augustam apcietināts. Kļuvis par boļševiku frakcijas vadītāju Petrogradas pilsētas domē un par Pagaidu padomes locekli. 7. novembra Petrogradas Strādnieku un kareivju deputātu padomes ārkārtas sēdē atbalstīja boļševikus. Pēc Oktobra revolūcijas kā KSFPR izglītības Tautas komisārs iekļauts 2. Viskrievijas Strādnieku un kareivju deputātu padomju kongresa izveidotajā valdībā. 15. novembrī atstājis šo amatu, atbildēdams uz boļševiku veikto vēsturisko celtņu apšaudi Maskavā bruņotās sacelšanās gaitā. Nākamajā dienā KSFPR Tautas komisāru padomes locekļi atzina šo atkāpšanos par nesavlaicīgu un Lunačarskis palika amatā. Atbalstīja viendabīgas sociālistiskas valdības ideju.
Krievijas pilsoņu kara laikā kā Revolucionārās kara padomes pārstāvis strādāja piefrontē.
Atbalstīja krievu valodas latinizāciju. 1929. gadā atcelts no izglītības Tautas komisāra amata, iecelts par PSRS CIK Uzskaites komitejas priekšsēdētāju. 1930. gadā kļuvis par PSRS ZA akadēmiķi. 1930. gadu sākumā bija Komunistiskās akadēmijas Literatūras un valodas institūta direktors, PSRS ZA Krievu literatūras institūta direktors, viens no Literārās enciklopēdijas redaktoriem. Bija personīgi pazīstams ar tādiem rakstniekiem kā Romēns Rolāns, Anrī Barbiss, Bernards Šovs, Bertolts Brehts, Kārlis Špitelers, Herberts Velss.
1933. gada septembrī iecelts par PSRS pilnvaroto pārstāvi Spānijā, bet nespēja tur ierasties veselības stāvokļa dēļ. Nomiris 1933. gada decembrī Mantonā no stenokardijas. Kremēts, urna ar pelniem iemūrēta Kremļa sienā.
Ģimene
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- pirmā sieva (1902—1922) rakstniece Anna Maļinovska (1883—1959)
- dēls Anatolijs Lunačarskis (1911—1943), rakstnieks, žurnālists, Lielā Tēvijas kara laikā brīvprātīgi iestājies armijā, bija Melnās jūras flotes jūras kājnieku politiskais darbinieks, gājis bojā, desantējoties Novorosijskā
- otrā sieva (1922—1933) aktrise Nataļja Rozeneļa (1902—1962)
- adoptētā (3 gadu vecumā) meita Irina Lunačarska (1918—1991)