Berlīnes Valsts opera

Berlīnes Valsts opera
Pamatinformācija
Adrese	Unter den Linden 5 - 7
Pilsēta	Berlīne
Valsts	Vācija
Arhitekts	Georgs Venceslauss fon Knobelsdorfs (1741) ; Karls Ferdinands Langhanss (1843)
Dibināta(-s)	1743
Vadība
Direktors	Jirgens Flims
Galvenais diriģents	Daniels Barenboims
Zāles
Lielā zāle	1396
	www.staatsoper-berlin.org/

Berlīnes Valsts opera (vācu: Staatsoper Berlin, vai Staatsoper Unter den Linden), saīsinājumā arī Lindenopera, ir repertuāra operteātris Berlīnē, Vācijā. Tā ir vecākā no trim mūsdienās Berlīnē funkcionējošām operām, kā arī ir viena no vecākajām un tradīciju bagātākajām operām visā Eiropā. Berlīnes Valsts operas ēka atrodas Mitē, Unter den Linden bulvārī, iepretīm Humbolta Universitātei.

Berlīnes Valsts operas ēka celta laika posmā no 1741. līdz 1743. gadam kā Karaliskā galma opera pēc toreizējā Prūsijas karaļa Frīdriha II pavēles. Savas pastāvēšanas laikā opernams vairākkārt ticis pārbūvēts vai ticis būvēts pilnīgi no jauna. 1842. gadā opernamā izcēlās ugunsgrēks un tas pilnībā nodega, bet jau pēc gada ēka tika atjaunota. Otrā pasaules kara laikā divu aviācijas uzlidojumu rezultātā ēka tika sagrauta un jau kara laikā tika uzsākti nama atjaunošanas darbi, kas tika pabeigti 1955. gadā.

2010. gadā vēsturiskajā opernama ēkā tika uzsākta kapitālā renovācija, bet operas trupa pārcēlās uz Šillera teātri netālu no Berlīnes Vācu operas, Šarlotenburgā. Sākotnēji renovācijas darbus tika plānots pabeigt līdz 2013. gadam, bet neplānoti lielo izmaksu dēļ opernama atklāšana ir atlikta uz 2015. gada 27. oktobri.^[1]

Kopā ar pārējām divām Berlīnes operām — Berlīnes Komisko operu un Berlīnes Vācu operu, kā arī ar Berlīnes Valsts Baleta teātri un teātra ražošanas uzņēmumu Bühnenservice^[2] sastāv Berlīnes skatuves apvienībā Stiftung Oper in Berlin.^[3]

Vēsture

18. gadsimts

1741. gadā pēc Prūsijas karaļa Frīdriha II pasūtījuma tika uzsākta Karaliskās galma operas celtniecība. Tā bija daļa no toreizējā Prūsijas galvaspilsētas reprezentatīvā centra izbūves projekta, kuru realizēja Frīdriha II arhitekts Georgs Venceslauss fon Knobelsdorfs. Operas ēka līdz ar citām projektējamām celtnēm (Svētās Hedvigas katedrāli (1747—1773), Karalisko Bibliotēku (1775—1780), Prinča Heinriha pili ((1748—1766) vēlāk, 1810. gadā dibinātās Humbolta Universitātes galveno ēku)) tika izvietota ap Forum Fridericianum — laukumu, kas atradās Unter den Linden bulvāra (tolaik Jaunpilsētas alejas (vācu: Neustädtische Allee)) austrumu daļā, netālu no Berlīnes pils.

Karaliskā opera ap 1745. gadu.
Karaliskā opera ar Sv. Hedvigas katedrāli dibenplānā.
Forum Fridericianum laukums. 1780. gads.
Karaliskā opera. Austrumu fasāde. 1757. gads.
1962. gada pastmarka. Operas ārskats ap 1780. gadu.

Desmit mēnešus pirms celtnes pēdējo būvdarbu pabeigšanas, 1742. gada 7. decembrī opernams tika atklāts ar Karla Heinriha Grauna^[4] operu Kleopatra un Cēzars.

Bez pamatzāles jaunajā opernamā tika izprojektēta arī mazā zāle, tā saucamā Apolona zāle (vācu: Apollosaal). Abas zāles nepieciešamības gadījumā bija iespējams savienot, tādējādi veidojot plašu telpu liela mēroga saviesīgu pasākumu rīkošanai.

Jaunais teātra nams bija ne tikvien pirmais Prūsijas Karalistes karaliskais teātris un pirmā brīvstāvošā operas ēka Vācijā, bet vienlaikus arī lielākais opernams visā Eiropā.

19. gadsimts

1843. gadā, naktī no 18. uz 19. augustu, pēc militārās baletizrādes "Der Schweizersoldat" karaliskajā operā izcēlās ugunsgrēks. Ēka tik nopostīta līdz pamatiem, taču atjaunošanas darbi tika uzsākti nekavējoši. Arhitekts Karls Ferdinands Langhans izstrādāja opernama rekonstrukcijas projektu, kurā opernama galvenā ieeja tika pārcelta uz nama ziemeļu fasādi. Jau nākamā gada rudenī opernams tika atkal atklāts ar Džakomo Meijerbēra operu Ein Feldlager in Schlesien.

Karaliskā opera. 1832. gads.
Degošais opernams. 1843. gads.
Lielās zāles interjers pēc pārbūves. 1844. gads.
Karaliskā opera ap 1840. gadu. Eļļas glezna, autors nezināms.
Unter den Linden bulvāris ar operu. Eduarda Gertnera eļļas glezna. 1853. gads.
Forum Fridericianum laukums. 1875. gads.

Nelielas pārbūves operas ēka piedzīvoja arī 1869. gadā.

Sākot ar 17. gadsimtu operu izrādes akomponēja Karaliskā kapela (mūsdienās Berlīnes Valsts kapela). Kapelas vēsturiskie pirmsākumi iestiepjas 16. gadsimtā, kad 1570. gadā tā pirmoreiz dokumentos minēta kā Kūrfirsta galma kapela. Karaliskās operas direktors Vilhelms Tauberts 1842. gadā iniciēja jaunu tradīciju — rīkot opernamā regulārus un patstāvīgus simfoniskās mūzikas koncertus. Šajā gadā par Karaliskās operas muzikālo direktors kļuva Džakomo Meijerbērs, bet Fēlikss Mendelsons Bartoldi kūrēja simfoniskos koncertus.

Kora partitūras operā sākotnēji izpildīja Berlīnes ģimnāziju audzēkņu koris, taču 1821. gadā to nomainīja profesionāls štata operas koris.

20. gadsimts

Pēc monarhijas likvidācijas un Veimāras Republikas izveides 1919. gadā Karaliskā galma opera tika pārdēvēta par Staatsoper Unter den Linden, jeb Berlīnes Valsts operu, savukārt Karaliskā kapela — par Kapelle der Staatsoper.

Unter den Linden bulvāris ar operu. 1900. gads.
Berlīnes Valsts opera. Priekšplānā Fridriha II Lielā statuja. 1920. gads.
Berlīnes Valsts opera naktī. 1938. gads.
Berlīnes Valsts opera. 1938. gads.
Berlīnes Valsts opera skatā no Humbolta Universitātes pagalma. 1936. gads.
Berlīnes Valsts opera. 1936. gads.

Laika posmā no 1924. līdz 1928. gadam teātra ēkā tika veikta kapitāla skatuves daļas pārbūve, kuras laikā tika izbūvētas jaunas sānu kulises un divu līmeņu skatuves grīda ar hidrauliskajiem pacēlājiem, kas režisoriem un scenogrāfiem ļāva ieviest pilnīgi jaunas skatuviskās kompozīcijas, kā arī dekorāciju uzbūves un maiņas metodes. Pārbūves laikā operas izrādes tika pārceltas uz netālo Krolla operu. 1928. gada 28. aprīlī Berlīnes Valsts opera atsāka savu darbību pārbūvētajā teātrī ar V. A. Mocarta "Burvju flautu". Šajā pašā gadā ar viesizrādēm Berlīnes Valsts operā viesojās ievērojamais krievu bass Fjodors Šaļapins, kā arī Sergeja Djagiļeva krievu balets.

Līdztekus klasiskā un romantisma laikmeta operu iestudējumiem Berlīnes Valsts operā tika iestudēti arī laikmetīgo komponistu darbi, tādi kā Albana Berga "Voceks" (1925), "Lulu" (1934) un Darjusa Mijo "Kristofors Kolumbs" (1930).

Nacionālsociālisma valdīšanas gados Berlīnes Valsts operas ēka bieži kalpoja kā valsts un partijas elites reprezentācijas objekts, vienlaikus tā bija arī joprojām de jure eksistējošās Prūsijas bīvvalsts Valsts teātris, tādējādi atrodoties nominālā ministru prezidenta Hermaņa Gēringa pakļautībā.

Kopš nacionālsociālistu nākšanas pie varas visi ebreju izcelsmes trupas locekļi, kā arī diriģenti, mākslinieciskais, administratīvais un tehniskais personāls no operas tika padzīti.

Otrā pasaules kara laikā operas ēka piedzīvoja divus aviācijas uzlidojumus. Pirmo reizi smagi postījumi ēku skāra 1941. gadā, taču pēc nekavējošiem rekonstrukcijas darbiem jau 1942. gada 12. decembrī opera atsāka savu darbību ar Vilhema Furhvenglera iestudēto Riharda Vāgnera izrādi "Nirnbergas meistardziedoņi".

Berlīnes Valsts opera liesmās pēc aviācijas uzlidojuma. 1941. gada 10. aprīlis.

1944. gadā līdz ar Jozefa Gebelsa pasludināto Totālo karu operas trupa savu darbību pārtrauca. Pēdējā izrāde, Volfganga Amadeja Mocarta "Figaro kāzas", tika nospēlēta 1944. gada 31. augustā. Vienlaikus simfoniskās mūzikas koncerti operteātrī tika turpināti. Herberta fon Karajana diriģētā Bruknera 8. simfonija Berlīnes Valsts opera tika atskaņota 4. un 5. oktobrī.

1945. gada 3. februārī operas nams piedzīvoja otru aviācijas uzlidojumu, kurā tika sagrauta skatītāju zāle, artilērijas apšaudēs vēlāk smagi cieta arī ēkas fasādes. Simfoniskās mūzikas koncerti tika pārcelti uz Admiralpalast un Schauspielhaus ēkām. Pēdējais Valsts kapelas simfoniskās mūzikas koncerts Karajana vadībā notika Bēthovena zālē 1945. gada 18. februārī.

Drīz pēc Nacistiskās Vācijas kapitulācijas, 1945. gada 23. augustā opera savu darbību atsāka. Tā kā ēka Lindenopera bija sagrauta, operas trupa līdz pat 1955. gadam darbojās Admirālpalast ēkā Frīdrihštrāsē, kā arī Berlīnes Radio namā. Vēsturiskās Lindenoperas galvenie atjaunošanas un rekonstrukcijas darbi tika veikti laikposmā no 1952. — 1955. gadam, un tos vadīja arhitekts Rihards Pauliks. Galvenajās vadlīnijās viņš turējās pie fon Knobelsdorfa 1741. gada oriģinālprojekta, taču detaļās un apdarēs bieži izmantoja vispārīgu un baroka laikmeta arhitektūru un interjeru atdarinošu stilu, kas iekļāvās tolaik VDR valdošajā Nacionālā stila pamatnostādnēs.

Berlīnes Valsts kapelas 400. gadu jubilejas koncerts. 1970. gada 11. oktobris.

Mainījās arī operas oficiālais statuss un nosaukums. Sakarā ar Vācijas Demokrātiskās Republikas izveidi 1949. gadā, opera ieguva Valsts Vācu operas nosaukumu.

Ar Riharda Vāgnera operu "Nirnbergas meistardziedoņi" 1955. gada septembrī tika svinīgi atklāta rekonstruētā Lindenoperas ēka. Vienlaikus daudzi Valsts kapelas mūziķi līdz tam, un arī vēlāk, līdz pat Berlīnes mūra uzbūvēšanai 1961. gadā, pārbēga uz Rietumberlīni, kur vēlāk izveidoja Berlīnes Vācu simfonisko orķestri.

Pēc Berlīnes mūra uzcelšanas visa Austrumberlīnes kultūras dzīve nonāca zināmā izolācijā. Tomēr Lindenopera tāpat kā līdz šim centās saglabāt savu tradicionālo uzvedumu politiku — operas klasikas zelta fonds un laikmetīgo autoru darbu iestudēšana.

No 1983. līdz 1986. gadam vēsturiskā teātra ēka tika atkārtoti restaurēta.

Pēc Berlīnes mūra nojaukšanas un Vācijas atkalapvienošanās Lindenopera atguva savu vēsturisko nosaukumu. 1992. gada 6. decembrī tika nodibināta Berlīnes Valsts operas draugu un atbalstītāju apvienība, kuras misija ir atbalstīt operas darbību kā idejiski, tā finansiāli. Starp apvienības dibinātājiem minamas tādas starptautiski nozīmīgas politiskās figūras kā Hanss-Dītrihs Genšers, Frīde Špringers, Tedijs Kolleks un Henrijs Kisindžers.

21. gadsimts

20. un 21. gadsimta mijā aktualizējās jautājums par Berlīnes Valsts operas kapitālu rekonstrukciju. Tika izsludināts arhitektūras projektu konkurss, kurā ar galveno balvu tika prēmēts arhitekts Klauss Rots. Klausa Rota projekts paredzēja pilnīgu skatītāju zāles nojaukšanu un plašākas zāles izbūvi ar jaunām akustiskām un estētiskām prasībām. Tomēr prēmētais projekts neguva viennozīmīgu sabiedrības un pašvaldības amatpersonu atbalstu. Gluži otrādi, 2008. gadā Berlīnes mērs un Kultūras komisijas priekšsēdētāds Klauss Vovereits nāca klajā ar paziņojumu, ka konkursa rezultāti nav snieguši gaidīto rezultātu. Tika izsludināts jauns arhitektūras konkurss, kurā kā viena no pamatnorādēm bija Riharda Paulika 1952. — 1955. gados veiktās rekonstrukcijas respektēšana, saglabājot to kā kultūrvēsturiski nozīmīgu 20. gadsimta uzslāņojumu.^[5] No 21 konkursam iesniegtiem projekta piedāvājumiem par uzvarētāju un rekonstrukcijas ģenerāluzņēmēju 2009. gadā tika izvēlēts Štutgartes arhitektu birojs HG Merz.^[6]^[7]

Projekta kopējās izmaksas 2010. gadā tika lēstas 240 miljonu eiro apjomā, no kuriem 200 miljonus sedz Vācijas federālā valdība, bet 40 miljonus Berlīnes pašvaldība. Projekta izmaksas veido opernama fasāžu un interjera rekonstrukcija, Forum Fridericianum laukuma rekonstrukcija, jaunas skatuves tehnikas iegāde, lielās zāles akustisko īpašību uzlabošanas darbi (zāles griestu pacelšana), mēģinājumu telpas u.c.

Uz ēkas rekonstrukcijas periodu Berlīnes Valsts operas trupa ir pārcēlusies uz Šillera teātri Šarloteburgā, kurā pirmā pagaidu mājvietas izrāde notika 2010. gada 3. oktobrī. Sākotnēji tika plānots, ka vēsturiskajā Lindenoperā trupa atriezīsies 2013. gadā, taču sakarā ar projekta realizācijas grūtībām (augsto gruntsūdeņu dēļ) par iespējamu rekonstrukcijas pabeigšanu pašlaik tiek saukts 2015. gada aprīlis, kamēr regulāru izrāžu atsākšana tikai 2015. gada rudens sezonā.^[1]^[8] Vienlaikus projekta ievilkšanās veido arī papildus izmaksas, kas saistītas ar operas trupas darbību Šillera teātrī, veidojot ik gadu papildus 4 miljonu eiro izdevumus.^[9] Rekonstrukcijas kopējās izmaksas 2012. gada nogalē tiek lēstas jau 289 miljonu eiro apmērā.^[10]

Radošās darbības raksturojums

Pēc Vācijas apvienošanās Berlīnes Valsts opera no vidusmēra galvaspilsētas operas atkal tika ierindota pasaules vadošo operteātru sarakstā. Operas direktora Georga Kvandera (1992—2003) vadībā tika izstrādāta un attīstīta jauna repertuāra politika, kurā tika saglabāta Berlīnes Valsts operai tradicionālā klasiskā un romantisma laikmeta, kā arī mūsdienu autoru repertuāra izvēle, vienlaikus liekot jaunu akcentu uz baroka laikmeta operu iestudējumiem. Nozīmīgi bijuši tādi iestudējumi kā Karla Heinriha Grauna "Kleopatra un Cēzars", Reinharda Keizera "Croesus" ("Der hochmütige, gestürzte und wieder erhabene Croesus"), Floriana Leopolda Grasmaņa "L'opera Seria" un Alesandro Skarlati "Griselda",^[11] kas tapuši sadarbībā ar flāmu diriģentu Renē Jakobsu, Berlīnes Senās mūzikas akadēmiju un Freiburgas Baroka orķestri.

Kopš 1992. gada Berlīnes Valsts opera ieguva arī jaunu muzikālo direktoru, jau toreiz pasaules slavu guvušo pianistu un diriģentu Danielu Barenboimu. Barenboima vadībā Berlīnes Valsts kapela laikā no 1992. līdz 2002. gadam sadarbībā ar operas režisoru Hariju Kupferu iestudēja vairākus Riharda Vāgnera muzikāli-dramatiskos darbus, kā arī visas Ludviga van Bēthovena simfonijas (kā solists un diriģents).

Direktora Pētera Musbaha (2003—2008) vadībā Berlīnes Valsts operā tika attīstīta radošāka pieeja iestudējumu veidošanā, akcentējot ekperimentālus meklējumus scenogrāfijas un režijas paņēmienu izmantošanā. Šajā periodā tika iestudēts liels apjoms laikmetīgās mūzikas autoru darbu.

Kopš 2010. gada Berlīnes Valsts operas ģenerāldirektors (intendants) ir Jirgens Flimms.

Latviešu viesmākslinieki

Ar Berlīnes Valsts operu ir saistīti vairāku ievērojamu latviešu operdziedātāju un diriģentu vārdi.

2002. gadā ar Oroveso lomu Vinčenco Bellini izrādē "Norma" uzstājās latviešu bassbaritons Egils Siliņš.^[12]
2006. gadā soprāns Kristīne Opolais dziedāja titullomu Džakomo Pučīni operā "Toska", bet 2012. gada nogalē Mimī lomu Džakomo Pučīni operā "Bohēma".^[13]^[14]
2007. gadā mecosoprāns Elīna Garanča dziedāja Sesto lomu Volfganga Amadeja Mocarta operā "Tita žēlsirdība" (La clemenza di Tito).^[15]
Diriģents Andris Nelsons Berlīnes Valsts operā debitēja 2008. gadā ar Džakomo Pučīni operas "Turandota" iestudējumu.^[16]^[17]
Ar sešām izrādēm 2012. gada janvārī Pjačeras lomā Georga Frīdriha Hendeļa oratorijā "Laika un patiesības triumfs" (angļu: The Triumph of Time and Truth) uzstājās latviešu soprāns Inga Kalna.^[18]

Pirms Otrā pasaules kara Latvijas Nacionālo operu un Berlīnes Valsts operu saistīja tās muzikālais vadītājs Leo Blehs (1913—1923), kurš pēc nacionālsociālistu spiediena bija spiests pamests Berlīni un, pārceļoties uz Rīgu, vadīja Latvijas Nacionālo operu laikposmā no 1937. līdz 1941. gadam.

Nozīmīgākie iestudējumi

1742. 7. decembrī. (Karaliskās operas atklāšana). Kleopatra un Cēzars (itāļu: Cleopatra e Cesare). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Libretists: Džovanni Gualberto Botarelli. Komponists: Karls Heinrihs Grauns
1743. 2. decembrī. Artakserks. Muzikālā drāma 3 cēlienos. Libretists: Pjetro Metastasio. Komponists: Karls Heinrihs Grauns
1746. 17. janvārī. Demofonts Muzikālā drāma 3 cēlienos. Libretists: Pjetro Metastasio. Komponists: Karls Heinrihs Grauns
1755. 6. janvārī. Montezuma. Muzikālā traģēdija 3 cēlienos. Libretists: Džiampjetro Taljacuki, Frīdrihs II Lielais un Frančesko Algaroti. Komponists: Karls Heinrihs Grauns
1798. 6. jūlijā. Spoku sala (vācu: Die Geisterinsel). Dialoga opera 3 cēlienos. Libretists: Frīdrihs Vilhelms Goters (pēc Viljama Šekspīra traģikomēdijas "Vētra" motīviem). Komponists: Johans Frīdrihs Reiharts
1800. 31. martā. Mīla un uzticība (vācu: Lieb’ und Treu). Dziesmuspēle vienā cēlienā. Libretists un komponists: Johans Frīdrihs Reiharts
1801. 30. martā. Jery und Bäteli. Dziesmuspēle vienā cēlienā. Libretists: Johans Volfgangs fon Gēte. Komponists: Johans Frīdrihs Reiharts
1825. 23. martā. Alcidor. Maģiskā opera un balets. Libretists: Emmanuels Teaulons. Komponists: Gaspare Spontīni
1829. 12. jūnijā. Agnese fon Hohenštaufene (vācu: Agnes von Hohenstaufen). Vēsturiski-romantiska opera 3 cēlienos. Libretists: Ernsts Raupahs. Komponists: Gaspare Spontīni
1833. 24. maijā. Hanss Heilings. Romantiska opera ar prelūdiju un 3 cēlieniem. Libretists: Eduards Devrients. Komponists: Heinrihs Maršers.
1844. 7. decembrī. (Lindenoperas atkalatklāšana pēc ugunsgrēka veiktās rekonstrukcijas): Nometne Silēzijā (vācu: Ein Feldlager in Schlesien). Dziesmuspēle 3 cēlienos. Libretists: Ežēns Skribs, atdzejojums vācu valodā Ludvigs Rellštabs. Komponists: Džakomo Meijerbērs
1849. 9. martā. "Vindzoras jautrās sievas" (vācu: Die lustigen Weiber von Windsor). Komiski-fantastiska opera 3 cēlienos. Libretists: Salomons Hermans Mozentāls (pēc Viljama Šekspīra komēdijas "Vindzoras jautrās sievas" motīviem). Komponists: Oto Nikolai.
1878. 11. oktobrī. Ekehards(vācu: Ekkehard). Opera 5 cēlienos. Pēc Jozefa Viktora fon Šēfela darba motīviem. Komponists: Johans Jozefs Aberts
1895. 4. maijā. Evaņģēlists(vācu: Der Evangelimann). Muzikālais uzvedums 2 cēlienos. Libretists un komponists: Vilhelms Kīncls. Diriģents: Karls Muks
1899. 21. martā. Regina. Opera 3 cēlienos. Libretists un komponists: Alberts Lorcings
1902. 9. aprīlī. Mežs (vācu: Der Wald). Muzikālā drāma 1 cēlienā ar prologu un epilogu. Libretists: Henrijs Brūsters un Etela Smita. Komponists: Etela Smita
1904. 13. decembrī. Berlīnes Rolands (vācu: Der Roland von Berlin). Vēsturiskā drāma 4 cēlienos. Libretists: Georgs Drešers un Rudžēro Leonkavallo (pēc Villibalda Alekša romāna motīviem). Komponists: Rudžēro Leonkavallo
1922. 19. decembrī. Fredigunde (vācu: Fredigundis). Opera 3 cēlienos (5 ainās). Libretists: Bruno Vardens un J. M. Veleminskijs (pēc Fēliksa Dāna romāna motīviem). Komponists: Francs Šmits
1924. 21. oktobrī. Cietoksnis (vācu: Die Zwingburg). Skatuviska kantāte 1 cēlienā. Libretists: Fricis Dēmuts un Francs Verfels. Komponists: Ernsts Krženeks. Diriģents: Ēriks Kleibers
1925. 14. decembrī. Voceks (vācu: Wozzeck). Opera 3 ceļienos (15 skatos). Libretists (pēc Georga Bihnera romāna motīviem) un komponists: Albans Bergs. Diriģents: Ēriks Kleibers
1928. 10. decembrī. Dziedošais velns (vācu: Der singende Teufel). Opera 4 cēlienos. Libretists un komponists: Francs Šrekers. Diriģents: Ēriks Kleibers
1930. 5. maijā. Kristofors Kolumbs Opera 2 cēlienos (27 skatos). Libretists: Pols Klodels. Komponists: Dariuss Mijo. Diriģents: Ēriks Kleibers
1931. 12. novembrī. Sirds (vācu: Das Herz). Muzikālā drāma 3 cēlienos (4 skatos). Libretists: Hanss Māners-Monss. Komponists: Hanss Pficners. Diriģents: Vilhelms Furtvenglers
1934. 30. novembrī. Simfoniskās mūzikas fragments no operas Lulu. Libretists (pēc Franka Vedekinda drāmas motīviem) un komponists: Albans Bergs. Diriģents: Ēriks Kleibers
1935. 14. martā. Homburgas princis (vācu: Der Prinz von Homburg). Opera 4 cēlienos. Libretists (pēc Heinriha fon Kleista drāmas motīviem) un komponists: Pauls Grēners
1935. 31. decembrī. Lielā grēciniece (vācu: Die große Sünderin). Komiskā opera. Libretists: Katarīna Štolla un Hermanis Remmers. Komponists: Eduards Kinneke
1938. 12. maijā. Skroderis Vibels (vācu: Schneider Wibbel). Opera 4 cēlienos. Libretists: Hanss Millers-Šlesers. Komponists: Marks Lothars
1938. 24. novembrī. Pērs Gints. Opera 3 cēlienos (9 skatos). Libretists (pēc Henrika Ibsena drāmatiskās poēmas motīviem) un komponists: Verners Egks. Diriģents: Verners Egks
1939. 28. janvārī. Kalē pilsoņi (vācu: Die Bürger von Calais). Opera 3 cēlienos. Libretists: Kaspars Nehers. Komponists: Rūdolfs Vāgners-Regenī. Diriģents: Herberts fon Karajans
1949. 11. novembrī. Dons Kihots. Balets. Libretists: Tatjana Gsovskija. Komponists: Leo Špīss
1951. 17. martā/12. oktobrī. Lukulla tiesa (vācu: Die Verurteilung des Lukullus). Opera 12 ainās. Libretists: Bertolts Brehts. Komponists: Pauls Desavs. Diriģents: Hermanis Šerhens
1952. 23. septembrī. Prūšu pasakas (vācu: Preußisches Märchen). Baletopera 6 skatos. Libretists Heincs fon Krāmers. Komponists: Boriss Blahers.
1966. 15. novembrī. Puntila. Opera 13 ainās ar prologu un epilogu. Libretists: Pēters Paličs un Manfreds Vekverts (pēc Bertolda Brehta episkās komēdijas „Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” motīviem). Komponists: Pauls Desavs. Diriģents: Pauls Desavs.
1969. 19. decembrī. Lancelots (vācu: Lanzelot). Opera 15 skatos. Libretists: Heiners Millers un Ginka Čolakova. Komponists: Pauls Desavs. Diriģents: Herberts Kēgels. Režisors: Ruta Berghauza
1971. 2. oktobrī. Karīna Lenca (vācu: Karin Lenz). Opera 10 skatos. Libretists: Ēriks Neičs. Komponists: Ginters Kohans. Diriģents: Heincs Frike. Režisors: Erhards Fišers
1974. 16. februārī. Einšteins (vācu: Einstein). Opera 3 cēlienos, ar prologu, 2 intermeco un epilogu. Libretists: Karls Mikels. Komponists: Pauls Desavs. Diriģents: Otmārs Zuitners. Režisors: Ruta Berghauza.
1977. 27. februārī (Apolona zālē). R. Hot bzw. Die Hitze. Operas fantāzija vairāk kā simts dramatiskās, komiskās un fantastiskās pozās. Libretists: Tomass Kerners (pēc Jākoba Mihaela Reinholda Lenca drāmatiskās fantāzijas „Anglis” motīviem). Komponists: Frīdrihs Goldmans. Režisors: Pēters Konvičnijs
1979. 24. novembrī. Leons un Lēna (vācu: Leonce und Lena). Opera 2 cēlienos un prologu. Libretists: Tomas Kerners (pēc Georga Bihnera komēdijas motīviem). Komponists: Pauls Desavs. Diriģents: Otmārs Zuitners. Režisors: Ruta Berghauza.
1989. 14. jūlijā. Grāfs Mirabo (vācu: Graf Mirabeau) Opera 2 cēlienos. Libretists un komponists: Zigfrīds Mathuss. Diriģents: Heincs Frike. Režisors: Erhards Fišers
1999. 16. septembrī. Ko tālāk? (angļu: What next?). Opera 1 cēlienā. Libretists: Pols Grifits. Komponists: Eliots Kārters. Diriģents: Daniels Barenboims. Režisors: Nikolass Brīgers
2005. 23. jūnijā. Virsaitis Džozefs (angļu: Chief Joseph). Muzikālais teātris 3 cēlienos. Libretists un komponists: Hanss Cenders. Diriģents: Johanness Kalicke. Režisors: Pēters Musbahs
2007. 6. septembrī. Faedra (vācu: Phaedra). Koncertopera 2 daļās (9 ainās). Libretists: Kristians Lēnerts. Komponists: Hanss Verners Hence. Diriģents: Mihaels Boders. Režisors: Pēters Musbahs.

Mākslinieciskie un muzikālie vadītāji, muzikālie ģenerāldirektori

Karls Heinrihs Grauns, Berlīnes Karaliskās operas pirmais vadītājs (1742—1759).

Džakomo Meijerbērs, Berlīnes Karaliskās operas ģenerāldirektors no 1842. līdz 1851. gadam

Herberts fon Karajans, Berlīnes Valsts operas diriģents no 1939. līdz 1945. gadam.

Daniels Barenboims, Berlīnes Valsts operas muzikālais ģenerāldirektors kopš 1992. gada

Muzikālie ģenerāldirektori (līdz 1918. gadam)

1820—1841: Gaspare Spontīni
1842—1851: Džakomo Meijerbērs
1908—1912: Karls Muks (no 1892. gada Karaliskās kapelas vadītājs, no 1908. gada muzikālais ģenerāldirektors)
1908—1918: Rihards Štrauss (no 1898. gada Karaliskās kapelas vadītājs, no 1912. gada muzikālais ģenerāldirektors)
1913—1918: Leo Blehs (no 1906. gada Karaliskās kapelas vadītājs, no 1913. gada muzikālais ģenerāldirektors)

Muzikālie vadītāji (sākot ar 1918. gadu)

1918—1923: Leo Blehs
1923—1934: Ēriks Kleibers
1934—1935: Vilhelms Furtvenglers
1935—1936: Klemenss Krauss

Diriģenti intendanta Heinca Tītjena vadībā (kopš 1936. gada):

1933—1945: Roberts Hēgers
1935—1938: Verners Egks
1935—1936: Hanss Svarovskijs
1935—1949: Johanness Šīlers
1938—1942: Karls Elmendorfs
1939—1945: Herberts fon Karajans — Pirmais stereofoniskais ieraksts
1940—1942: Pauls van Kempens

Vadošie diriģenti pēc Otrā pasaules kara:

1945—1946: Karls Šmits
1938—1951: Jozefs Keilberts, Leopolds Ludvigs, Karls Fišers
1950—1951: Arnolds Kenets, Hanss Lovleins
1951—1953: Karls-Egons Glukzēligs
1951—1954: Valters Lutce
1954—1955: Ēriks Kleibers — muzikālais ģenerāldirektors
1955—1962: Francs Konvičnijs, Lovro fon Matačičs, Horsts Šteins
1961—1971: Heincs Frike — pastāvīgais diriģents
1961—1973: Heincs Rēgners — pastāvīgais diriģents
1962: Helmūts Zeidelmans — muzikālais ģenerāldirektors
1964—1990:Otmārs Zuitners
kopš 1992: Daniels Barenboims — muzikālais ģenerāldirektors (mākslinieciskais vadītājs līdz 2002. gadam)

Intendanti un diriģenti

Intendanti und diriģenti (līdz 1918. gadam)

1742—1759: Karls Heinrihs Grauns
1775—1794: Johans Frīdrihs Reiharts
1796—1814: Augusts Vilhelms Iflands
1815—1828: Karls fon Brīls — pirmais intendants
1819—1841: Gaspare Spontīni — muzikālais ģenerāldirektors
1842—1846: Džakomo Meijerbērs — muzikālais ģenerāldirektors, Fēlikss Mendelsons — Simfonisko koncertu kurators un diriģents
1847—1850: Karls Teodors fon Kistners — ģenerālintendants, Vilhelms Tauberts, Oto Nikolai — diriģents
1851—1886: Boto fon Hilzens — ģenerālintendants
1886—1903: Bolko fon Hohbergs
1903—1918: Georgs fon Hilzens-Hēzelers

Intendanti (sākot ar 1918. gadu)

1918—1919: Rihards Štrauss, Georgs Drešers
1919—1925: Makss fon Šilings
1925—1945: Heincs Tītjens
1945—1952: Ernsts Legals
1952—1954: Heinrihs Almerots
1954—1963: Makss Burgharts
1963—1984: Hanss Pišners
1984—1991: Ginters Rimkuss
1992—2003: Georgs Kvanders
2003—2008: Pēters Musbahs
2008—2009: Ronalds Ādlers (kommissarisch)
no 2010: Jirgens Flims

Viesizrādes

(nozīmīgākās viesizrādes)

1995: Jeruzaleme
1996/1997: Parīze
1988/1990/1997/2002/2007: Japāna
2000/2001/2002/2003: Madride
2000: ASV

Attēlu galerija

Berlīnes Valsts operas skatuve. 2003. gads.
Kafejnīca opernama pagrabstāvā. 2008. gads.
Lielās skatītāju zāles balkoni. 2003. gads.
Izstāde Apolona zālē. 2008. gads.
Skatītāju zāles griestu dekorējums. 2007. gads.
Skatītāju zāles interjera fragments. 2007. gads.

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 [1] Arhivēts 2020. gada 19. septembrī, Wayback Machine vietnē. www.focus.de (vāciski)
↑ [2] Bühnenservice mājaslapa (vāciski)
↑ [3] Stiftung Oper in Berlin mājaslapa (vāciski)(angliski)
↑ [4] Britu encikoplēdija. Carl Heinrich Graun (angliski)
↑ [5]^{[novecojusi saite]} Sanierung wird neu ausgeschrieben. Focus. 2008. gada 15. jūlijs. (vāciski)
↑ [6] Stuttgarter Architekten sanieren Staatsoper Unter den Linden. Neue Musikzeitung. (NMZ), 2009. gada 7. marts. (vāciski)
↑ [7] Berliner Staatsoper wird ausgebaut. Tagesspiegel. 2009. gada 21. decembris. (vāciski)
↑ [8] Staatsoper droht zu kippen — Neueröffnung nun erst 2015. Berliner Morgenpost. 2012. gada 25. maijs. (vāciski)
↑ [9] Sanierung der Staatsoper dauert definitiv länger. RBB Nacrichten. 2012. gada 20. augusts. (vāciski)
↑ [10] Sanierung der Berliner Staatsoper sorgt für Misstöne. Berliner Morgenpost. 2012. gada 17. decembris. (vāciski)
↑ [11] Arhivēts 2016. gada 7. martā, Wayback Machine vietnē. René Jacobs dirigiert Scarlattis «Griselda» mit Dorothea Röschmann. Kultiversum. (vāciski)
↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 6. decembrī. Skatīts: 2012. gada 31. decembrī.
↑ http://www.opera.lv/lv/aktualitates/2012/oktobris/kristine-opolais-mimi-loma
↑ [12] www.kristineopolais.com
↑ [13]^{[novecojusi saite]} www.schillertheater-berlin.de Elīna Garanča (vāciski)
↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. septembrī. Skatīts: 2012. gada 31. decembrī.
↑ [14] Andris Nelsons gibt Staatsopern-Debüt. Neue Musikzeitung. 2008. gada 8. decembrī. (vāciski)
↑ [15] Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. Alferink Artists Management. Inga Kalna.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Berlīnes Valsts opera.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

Skatīt arī

[focus.de-1] 1,0 ^1,1 [1] Arhivēts 2020. gada 19. septembrī, Wayback Machine vietnē. www.focus.de (vāciski)

[2] [2] Bühnenservice mājaslapa (vāciski)

[3] [3] Stiftung Oper in Berlin mājaslapa (vāciski)(angliski)

[4] [4] Britu encikoplēdija. Carl Heinrich Graun (angliski)

[5] [5]^{[novecojusi saite]} Sanierung wird neu ausgeschrieben. Focus. 2008. gada 15. jūlijs. (vāciski)

[6] [6] Stuttgarter Architekten sanieren Staatsoper Unter den Linden. Neue Musikzeitung. (NMZ), 2009. gada 7. marts. (vāciski)

[7] [7] Berliner Staatsoper wird ausgebaut. Tagesspiegel. 2009. gada 21. decembris. (vāciski)

[8] [8] Staatsoper droht zu kippen — Neueröffnung nun erst 2015. Berliner Morgenpost. 2012. gada 25. maijs. (vāciski)

[9] [9] Sanierung der Staatsoper dauert definitiv länger. RBB Nacrichten. 2012. gada 20. augusts. (vāciski)

[10] [10] Sanierung der Berliner Staatsoper sorgt für Misstöne. Berliner Morgenpost. 2012. gada 17. decembris. (vāciski)

[11] [11] Arhivēts 2016. gada 7. martā, Wayback Machine vietnē. René Jacobs dirigiert Scarlattis «Griselda» mit Dorothea Röschmann. Kultiversum. (vāciski)

[12] «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 6. decembrī. Skatīts: 2012. gada 31. decembrī.

[13] ttp://www.opera.lv/lv/aktualitates/2012/oktobris/kristine-opolais-mimi-loma

[14] [12] www.kristineopolais.com

[15] [13]^{[novecojusi saite]} www.schillertheater-berlin.de Elīna Garanča (vāciski)

[16] «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. septembrī. Skatīts: 2012. gada 31. decembrī.

[17] [14] Andris Nelsons gibt Staatsopern-Debüt. Neue Musikzeitung. 2008. gada 8. decembrī. (vāciski)

[18] [15] Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. Alferink Artists Management. Inga Kalna.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]

[12]

[13]

[14]

[15]

[16]

[17]

[18]