Glikoproteīns

Glikoproteīni ir olbaltumvielas, kas satur oligosaharīdu ķēdes (glikānus), kas kovalenti piesaistīti aminoskābju sānu ķēdēm. Ogļhidrāti ir pievienoti olbaltumvielai kotranslācijas vai posttranslācijas modifikācijā. Šis process ir pazīstams kā glikozilēšana. Izdalītās ārpusšūnu olbaltumvielas bieži tiek glikozilētas. Ogļhidrāti ir pievienoti dažiem olbaltumvielām, veidojot glikoproteīnus.

Olbaltumvielās, kuru segmenti stiepjas ārpus šūnas, ārpusšūnu segmenti bieži tiek arī glikozilēti. Glikoproteīni arī bieži ir nozīmīgi neatņemami membrānas proteīni, kur tiem ir nozīme šūnu un šūnu mijiedarbībā. Ir svarīgi nošķirt sekrēcijas sistēmas uz endoplazmatisko retikulumu balstītu glikozilēšanu no atgriezeniskas citosola-kodola glikozilēšanas. Citozola un kodola glikoproteīnus var modificēt, atgriezeniski pievienojot vienu GlcNAc atlikumu, kas tiek uzskatīts par abpusēju fosforilēšanai, un to funkcijas, visticamāk, būs papildu regulējošs mehānisms, kas kontrolē uz fosforilēšanu balstītu signālu. Turpretī klasiskā sekrēcijas glikozilēšana var būt strukturāli būtiska. Piemēram, ar asparagīnu saistītās, t.i., ar N saistītās, glikozilēšanas inhibīcija var novērst pareizu glikoproteīnu locīšanos, un pilnīga inhibīcija var būt toksiska atsevišķai šūnai. Turpretī glikāna apstrādes perturbācija (enzīmu atdalīšana / ogļhidrātu atlikumu pievienošana glikānam), kas notiek gan endoplazmas retikuluma, gan Golgi aparātā, ir izdalāma izolētām šūnām (kā pierādījums izdzīvošanai ar glikozīdu inhibitoriem), bet var izraisīt cilvēku slimību (iedzimti glikozilēšanas traucējumi), un dzīvnieku modeļos tā var būt letāla. Tāpēc ir iespējams, ka glikānu smalka apstrāde ir svarīga endogēnai funkcionalitātei, piemēram, šūnu tirdzniecībai, taču tas, visticamāk, ir bijis sekundārs attiecībā uz tās lomu saimniekorganismu un patogēnu mijiedarbībā. Slavens pēdējās ietekmes piemērs ir ABO asins grupu sistēma.