Do mažors
Paralēlā tonalitāte | La minors |
---|---|
Vienvārda tonalitāte | Do minors |
Dominantes tonalitāte | Sol mažors |
Subdominantes tonalitāte | Fa mažors |
Sastādošās skaņas | |
Do, Re, Mi, Fa, Sol, La, Si |
Do mažors ir mažora tonalitāte, kas balstās uz do un ietver notis do, re, mi, fa, sol, la un si. Do mažorā pie nots atslēgas nav neviena bemola vai diēza. Do mažors ir viena no visbiežāk izmantotākajām tonalitātēm rietumu mūzikā. Do mažoram atbilst visi baltie klavieru taustiņi.
Do mažora paralēlais minors ir la minors, bet vienvārda minors – do minors.
Vienkāršība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Do mažors tiek uzskatīts par visvienkāršāko tonalitāti, jo pie nots atslēgas nav neviena bemola vai diēza, tādēļ arī klavierspēles apguvi nereti sāk ar do mažora tonalitātes akordiem un akordu arpeggio. Tomēr, pretēji ierastajam uzskatam, poļu-franču komponists Frideriks Šopēns saviem skolēniem mācīja, ka do mažors ir vissarežģītāk izpildāmā tonalitāte, jo spēlējot pirkstu novietojums nav dabisks. Balstoties uz Šopēna uzskatiem, si mažors ir visvienkāršākā tonalitāte.
Kompozīcijas do mažorā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Divdesmit no Jozefa Haidna 104 simfonijām ir sarakstītas do mažorā, padarot to par mākslinieka daiļradē otro visbiežāk izmantoto tonalitāti pēc re mažora. Pirms vārstu trompetes izgudrošanas Haidns trompetes un timpānus izmantoja tikai do mažora kompozīcijās. Lielākā daļa no Haidna simfonijām do mažorā ir ar svētku noskaņojumu.[1]
Daudzi mūziķi norāda, ka katra tonalitāte rada īpašas sajūtas. Dziesmu autors Bobs Dilans apgalvoja, ka do mažors raksturo spēku un nožēlu. Franču komponists Žans Filips Ramo uzskata do mažoru par laimīgas mūzikas tonalitāti, bet Ektors Berliozs 1856. gadā to raksturoja kā nopietnu, bet blāvu. Ralfs Vons-Viljamss, iespaidojoties no Sibēliusa 7. simfonijas, atzīmēja, ka tikai Sibēliuss spēj "likt do mažoram izklausīties svaigi".[2]
Labi zināmas kompozīcijas do mažorā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Johans Sebastiāns Bahs
- Toccata, Adagio and Fugue in C major, BWV 564
- Cello Suite No. 3, BWV 1009
- Ludvigs van Bēthovens
- Symphony No. 1, Op. 21
- Piano Sonata No. 21, Op. 53 ("Valšteina")
- Mass in C major, Op. 86
- Frideriks Šopēns
- Etude Op.10 No.1 ("Ūdenskritrums")
- Mazurka Op.67 No.3
- Žoržs Bizē
- Symphony in C
- Fēlikss Mendelsons
- "Kāzu maršs" no A Midsummer Night's Dream
- Volfgangs Amadejs Mocarts
- Concerto for flute and harp, K. 299/297c
- Piano Concerto No. 21, K. 467
- Piano Concerto No. 25, K. 503
- Piano Sonata No. 16, K. 545
- String Quartet No. 19, K. 465 ("Disonanse")
- Symphony No. 36, K. 425 ("Linzs")
- Symphony No. 41, K. 551
- Moriss Ravēls
- Boléro
- Francis Šūberts
- Wanderer Fantasy, Op. 15 D. 760
- Symphony No. 9, D. 944
- String Quintet in C major, D. 956
- Roberts Šūmanis
- Toccata in, Op. 7
- Fantasie in C, Op. 17
- Arabeske in C, Op. 18
- Symphony No. 2, Op. 61
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Do mažors.
Gammas un tonalitātes
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Tabulā norādīts diezu vai bemolu skaits katrai tonalitātei. Minora tonalitātes ir rakstītas ar mazo sākumburtu. |