Dalībnieks:Evija.e.b/Smilšu kaste
| Šī ir dalībnieka Evija.e.b smilšu kaste. Smilšu kaste ir dalībnieka lapu apakšlapa, kurā var tikt veikti dažādi eksperimenti. Šis nav enciklopēdijas raksts. Izveido pats savu smilšu kasti šeit. Raksta veidošanas procesā var noderēt lapas: "Raksta izveidošana", "Rakstu vednis", "Vikipēdijas palīdzība". |
Godfrejs Herolds "G. H." Hārdijs (angļu: Godfrey Harold Hardy, dzimis 1877. gada 7. februārī, miris 1947. gada 1. decembrī)[1] bija angļu matemātiķis, kurš pazīstams ar saviem sasniegumiem skaitļu teorijā un matemātiskajā analīzē.[2][3]
Bioloģijā Hārdijs ir zināms ar Hārdija–Veinberga principu, kas ir tāds kā pamatprincips populācijas jeb iedzīvotāju ģenētikā.
Papildus pētniecībai Hārdiju atceras ar nematemātiķiem domātu 1940. gadā uzrakstīto eseju "A Mathematician's Apology" (Matemātiķa apoloģija) par matemātikas estētiku.
Pats Hārdijs, atbildot uz Pāla Erdēša jautājumu par vislielāko ieguldījumu matemātikā, atbildēja, ka tas ir indiešu matemātiķis Šrīnivāsa Rāmānudžans, kura izcilās spējas pirmais ieraudzīja Hārdijs .[4][5]
Īsumā par G. H. Hārdiju
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]G. H. Hārdijs ārpus matemātikas jomas lielākoties ir zināms, saistībā ar savu 1940. gadā uzrakstīto eseju "A Mathematician's Apology" (Matemātiķa apoloģija), kas tiek uzskatīta par vienu no labākajiem darbiem, kad dod ieskatu nematemātiķiem par to kā darbojas matemātiķu domāšana.
No 1914. gada Hārdijs bija mentors indiešu matemātiķim Šrīnivāsam Rāmānudžanam, kuru sadarbība tiek svinēta.[6]
Hārdijs gandrīz uzreiz atpazina Rāmānudžana neparasto un līdz galam neizkopto zināšanu potenciālu, no tā brīža Hārdijs un Rāmānudžans sadarbojās.
Kādā intervijā uz Pāla Erdēša jautājumu par vislielāko ieguldījumu matemātikā Hārdijs nevilcinoties atbildēja, ka tā ir bijusi Rāmānudžana atklāšana.[7] Hārdijs šo sadarbību raksturoja kā "vienu romantisku notikumu manā dzīvē."[8]
Jaunība un karjera
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Godfrijs Herolds Hārdijs dzimis 1877. gada 7. februārī, Kranlī (Cranleigh, sauktu arī par lielāko ciemu Anglijā), Sarejā skolotāju ģimenē.[9] Hārdija tēvs bija finanšu un mākslas skolotājs Kranlī skolā (Cranleigh School), un māte bija vecākā saimniece Linkolna Apmācību koledžā skolotājiem.
Matemātikas spējas Hārdijam parādījās jau agrā bērnībā. Jau divu gadu vecumā viņš rakstīja skaitļus miljonos, un dodoties uz baznīcu, viņš sevi izklaidēja ar himnu skaitļu reizināšanu.[10]
Pēc mācībām Kranlī, Hārdijam tika piešķirta stipendija Vinčesteras koledžā par viņa matemātisko darbu. 1896. gadā viņš iestājās Kembridžas Universitātē.[11] Jau divus gadus pēc sagatavošanās pie Roberta Alfrēda Hermaņa, Hārdijs ieņēma ceturto vietu "Matemātikas Tripos" eksāmenā.[12] Pēc dažiem gadiem Hārdijs lūdza likvidēt "Matemātikas Tripos" sistēmu, jo viņš uzskatīja, ka tā nepilda savas funkcijas pilnvērtīgi. Universitātes laikā Hārdijs iestājās elitārā intelektuālā slepenā sabiedrībā Kembridžas Apustuļi (Cambridge Apostles).
Nozīmīgāko ietekmi uz Hārdiju atstāja, un viņš bieži citējis franču matemātiķes Kamillas Džordanas pašmācības kursu "Cours d'analyse de l'École Polytechnique". Ar šī kursa palīdzību Hārdijs iepazinās ar precīzāku matemātikas tradīciju, kura bija izplatīta kontinentālajā Eiropā.
1900. gadā Hārdijs izturēja II daļu "Matemātikas Tripos" un par to viņam piešķīra stipendiju. 1903. gadā viņš nopelnīja maģistra grādu, kas tajā laikā bija augstākais akadēmiskais grāds Lielbritānijas universitātēs. Sākot ar 1906. gadu Hārdijs strādāja par lektoru, kurš pasniedza sešas stundas nedēļā, kas atstāja laiku arī pētniecībai. 1919. gadā viņš aizgāja no darba Kembridžas Universitātē, lai pieņemtu amatu kā Saviliana ģeometrijas profesors (Savilian Chair of Geometry) Oksfordas Universitātē,[13] kur laikā pēc B. Rasela lietas Pirmā pasaules kara laikā. Hārdijs pavadīja apmaiņas studiju gadu, no 1928. līdz 1929. gadam, Prinstonas Universitātē, kopā ar Osvaldu Veblenu, kurš pavadīja gadu Oksfordas Universitātē.[2] 1928. gadā Hārdijs pasniedza Džosijas Vilārda Gibsa lekciju.[14][15] 1931. gadā Hārdijs aizgāja no darba Oksfordas Universitātē un atgriezās Kembridžas Universitātē, kur viņš ieņēma Sadleriana jeb "tīrās" matemātikas profesora (Sadleirian Professor) amatu līdz 1942. gadam.
Matemātiskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Hārdijs tiek minēts kā viens no tiem cilvēkiem, kurš mainījis Britu matemātiku tajā apvienojot stingrību, kas iepriekš bijusi raksturīga Francijas, Šveices un Vācijas matemātikā. Britu matemātiķi lielā mērā ir saglabājuši tradīcijas no lietišķās matemātikas, kur liela nozīme ir bijusi Īzakam Ņūtonam. Hārdijs vairāk izmantoja un atbalstīja "cours d'analyse" metodes, kuras dominēja Francijā, un ļoti ietekmēja viņa izpratni par tīro matemātiku (pure mathematics), jo īpaši pret hidrodinamiku, kam bija svarīga nozīme Kembridžas Universitātes matemātikā.
Hārdijs ir pazīstams arī ar Hārdija-Veinberga principu, kas ir kā pamatprincips, kurā ir skaidrota populācijas jeb iedzīvotāju ģenētika, kur 1908. gadā neatkarīgi no Vilhelma Veinberga. Hārdijs spēlēja kriketu kopā ar ģenētiķi Reginaldu Punetu, kurš Hārdiju iepazīstināja ar matemātikas problēmu, tādējādi Hārdijs kļuva par neapzinātu lietišķās matemātikas atzara dibinātāju.
Hārdija darbi un dokumenti ir apkopoti un publicēti septiņi sējumos, ko izdevusi Oksfordas Universitāte.[16]
Hārdija bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- G. H. Hardy. A Mathematician's Apology. Cambridge: University Press, 2004. ISBN 978-0-521-42706-7. PDF
- G. H. Hardy. Ramanujan, Cambridge University Press: London, 1940; Ska Chelsea Pub., 1999. ISBN 0-8218-2023-0
- G. H. Hardy, E. M. Wright. An Introduction to the Theory of Numbers, 6th edition, Oxford: Oxford University Press, 2008. ISBN 978-0-19-921985-8
- G. H. Hardy. A Course of Pure Mathematics, 10th edition, Cambridge University Press, 1952. ISBN 978-0-521-72055-7
- G. H. Hardy. Divergent Series. (Clarendon Press, 1949): xvi+396 ISBN 978-0-8218-2649-2. 2nd edition published by Chelsea Pub. (1991) ISBN 0-828-40334-1
- G. H. Hardy, London Mathematical Society. Collected papers of G. H. Hardy, including joint papers with J. E. Littlewood and others. Oxford: Clarendon Press, 1966. ISBN 0-19-853340-3
- G. H. Hardy, J. E. Littlewood, G. Pólya. Inequalities, 2nd edition, Cambridge University Press, 1952. ISBN 978-0-521-35880-4
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ GRO Register of Deaths: DEC 1947 4a 204 Cambridge – Godfrey H. Hardy, aged 70
- ↑ 2,0 2,1 John J. O'Connor, Edmund F. Robertson, "G. H. Hardy", MacTutor History of Mathematics archive, University of St Andrews.
- ↑ G. H. Hardy at the Mathematics Genealogy Project
- ↑ Robert Kanigel. The Man Who Knew Infinity: a Life of the Genius Ramanujan. New York : Charles Scribner's Sons, 1991. 80. lpp. ISBN 0-684-19259-4.
- ↑ Hardy, G. H. (1937). "The Indian mathematician Ramanujan". The American Mathematical Monthly 44 (3): 137–155. doi:10.2307/2301659.
- ↑ THE MAN WHO KNEW INFINITY: A Life of the Genius Ramanujan. Retrieved 2 December 2010.
- ↑ Alladi, Krishnaswami (19 December 1987). "Ramanujan—An Estimation". The Hindu (Madras, India). ISSN 0971-751X.. Cited in Paul Hoffman. The Man Who Loved Only Numbers. Fourth Estate, 1998. 82–83. lpp. ISBN 1-85702-829-5.
- ↑ Nell Freudenberger. «Lust for Numbers». The New York Times, 2007. gada 16. septembris. Skatīts: 2010-12-02.
- ↑ GRO Register of Births: MAR 1877 2a 147 Hambledon – Godfrey Harold Hardy
- ↑ Robert Kanigel, The Man Who Knew Infinity, p. 116, Charles Scribner's Sons, New York, 1991. ISBN 0-684-19259-4.
- ↑ Hardy, Godfrey Harold (HRDY896GH). A Cambridge Alumni Database. University of Cambridge.
- ↑ In the 1898 Tripos competition, R. W. H. T. Hudson was 1st, J. F. Cameron was 2nd, and James Jeans was 3rd. "What became of the Senior Wranglers?" by D. O. Forfar
- ↑ "G. H. Hardy's Oxford Years" (PDF) Oxford University Mathematical Institute. Retrieved 16 April 2016.
- ↑ Josiah Willard Gibbs Lectures. American Mathematical Society
- ↑ G. H. Hardy. "An introduction to the theory of numbers". Bull. Amer. Math. Soc. (1929) 35 (6): 778-818. doi: 10.1090/s0002-9904-1929-04793-1. MR 1561815.
- ↑ Godfrey Harold Hardy. Collected Papers of G. H. Hardy - Volume 7. Oxford: Oxford University Press, 1979. ISBN 0-19-853347-0