Lielākoties ziņas par druīdiem ir saglabājušās sengrieķu un seno romiešu rakstītajos avotos. Druīdiem bija augsts sabiedriskais stāvoklis ķeltu zemēs. Viņiem piedēvēja dzīvu cilvēku upurēšanas rituālus, reinkarnācijas ideju praktizēšanu, varoņteiku un buramvārdu pārzināšanu. Pie britiem un īriem druīdi agri zaudēja savu dzejnieku lomu, jo to vietā nāca bardi. IV—V gadsimtā, kad ķeltu zemēs izplatījās kristietība, druīdi nonivelējās līdz lauku ārstu, pūšļotāju statusam. Gallijā druīdisms tika iznīcināts krietni agrāk (I—II gadsimtā), jo šajās zemēs iebrukušie romieši apspieda druīdus un to piekoptos kultus.