Dzjiņu dinastija (1115—1234)

Dzjiņ (pelēkā), Dienvidu Sun (oranžā), 1142. gadā

Dzjiņu dinastija bija jurčenu klejotāju izveidota valsts, kas pastāvēja no 1115. līdz 1234. gadam un iekaroja ķīniešu Sunu dinastijas valsts ziemeļus. Valsts izveidojās pēc 1114. gada jurčenu dumpja pret Liao dinastijas valsti. Pēc Liao sagrāves jurčeni pavērsās pret saviem sabiedrotajiem, Sunu dinastiju, iekarojot viņu galvaspilsētu 1127. gadā un sagrābjot gūstā imperatora ģimeni. Dzjiņu valsts pieņēma ķīniešu kultūru un nostiprināja Lielo Ķīnas mūri pret pieaugošajiem draudiem no mongoļiem. 1211. gadā Čingishana vadītie mongoļi sāka iekarošanas kampaņu pret Dzjiņu dinastiju, kas turpinājās 23 gadus, līdz pilnīgai mongoļu uzvarai 1234. gadā. 1153. gadā Dzjiņu dinastija savu galvaspilsētu pārcēla uz Pekinu un 1214. gadā, bēgot no mongoļiem, uz Kaifenu.

Izveidošana

1112. gadā Liao imperators Tjaņczo apmeklēja jurčenu apdzīvoto provinci, kur viņam cieņu izrādīt ieradās visi jurčenu vadoņi. Kopīgās dzīrēs imperators lika visiem vadoņiem dejot, taču viens, Aguda atteicās. Imperators apsvēra domu Agudu nogalināt, taču to neīstenoja. 1113. gadā Aguda kļuva par ārpus Liao robežām dzīvojošo jurčenu vadoni un 1114. gadā sāka sacelšanos, uzbrūkot Liao. Pēc pirmās lielās uzvaras viņš 1115. gadā pasludināja Dzjiņu dinastijas izveidošanu. Liao armijā sākās sabrukums, daudziem komandieriem pārejot Agudas pusē. 1116. gadā jurčeni ieņēma Liao austrumu galvaspilsētu, 1120. ziemeļu galvaspilsētu, 1122. centrālo galvaspilsētu, piespiežot Tjaņczo bēgt uz rietumu galvaspilsētu. 1122. gada beigās Aguda ieņēma dienvidu galvaspilsētu (Pekinu).^[1]

Aguda pavēlēja radīt jurčenu rakstību, kas aizvietotu iekaroto kitanu rakstību. Tā balstījās uz ķīniešu hieroglifiem un tika ieviesta jau 1120. gadā. 1138. gadā tika ieviests vienkāršots jurčenu alfabēts, taču jaunā rakstība neiedzīvojās un no tās saglabājušies tikai daži fragmenti.

No 1120. gada jurčeni un Sunu valsts bija sabiedrotie Liao sagrāvē. Sunu imperators cerēja atgūt 938. gadā zaudētās 16 ziemeļu prefektūras, taču viņa armijas neveica plānotos uzbrukumus Liao valstij. Aguda izpildīja vienošanos, atdodot dienvidu galvaspilsētu, taču to vispirms izlaupīja, aizvedot iedzīvotājus verdzībā. Aguda negaidīti mira 1123. gadā 55 gadu vecumā. Troni mantoja viņa jaunākais brālis. 1124. gadā Dzjiņu valsts noslēdza aliansi ar Rietumu Sja valsti un 1125. sagūstīja pēdējo Liao imperatoru Tjaņczo.

1125. gada novembrī Dzjiņi sāka karu pret Sunu impēriju. Pēc neveiksmes karā, 1126. gada janvārī Sunu imperators atteicās no troņa par labu dēlam, kurš lūdza jurčeniem mieru. Jurčeni pieprasīja un panāca mieru, ar kuru Sunu dinastija apņēmās maksāt lielu ikgadējo nodevu, atteikties no trim prefektūrām ziemeļos, un, īpaši pazemojoši, lika Sunu imperatoram sevi saukt par brāļadēlu, bet Dzjiņu imperatoru par onkuli. Daļa Sunu armiju pierobežas provincēs turpināja pretestību un 1126. gada septembrī atkal aplenca Sunu galvaspilsētu, kas padevās 1127. gada 16. janvārī. Sunu imperatora ģimeni un radiniekus sagūstīja un izsūtīja uz Mandžūriju. Viens no brīvībā palikušajiem Sunu imperatora jaunākajiem brāļiem atkāpās uz dienvidiem, kur nostiprināja Dienvidu Sunu dinastijas valsti. Sākotnēji jurčeni iekarotajā Ziemeļķīnā mēģināja izveidot vasaļvalstis, taču šie mēģinājumi beidzās 1137. gadā. 1142. gadā izdevās noslēgt miera līgumu ar Dienvidu Sunu valsti, kas apņēmās maksāt nodevas, atzīt robežu gar Huaihe upi un uzsākt tirdzniecību.^[1]

Pastāvēšana

Primitīvā jurčenu sabiedrība nebija gatava impērijas pārvaldei. Pēc Liao valsts sagrāves un Ķīnas ziemeļu iekarošanas, Djiņu dinastija turpmāk lielus iekarojumus vairs neveica un koncentrējās uz iekaroto zemju pārvaldīšanu, kurās jurčeni neveidoja vairāk par 10% iedzīvotāju. Troņa mantošana nenotika no tēva uz dēlu, bet uz paaudzes vecāko vīrieti, tā bieži no jaunākas paaudzes pārstāvja atgriežoties vecākas paaudzes pārstāvja rokās.

Līdz aptuveni 1135. gadam Dzjiņi turpināja Liao praksi iekaroto teritoriju pārvaldē — militārā vara piederēja jurčeniem, bet administrāciju īstenoja iepriekšējā režīma ierēdņi Iekarotajās Sunu zemēs Dzjiņi pat neveiksmīgi mēģināja izveidot ķīniešu vasaļvalsti. Dažus gadus pēc iekarojumu beigām Djiņu valdnieks pieņēma lēmumu masveidīgai jurčenu emigrācijai no senajām zemēm Mandžūrijas ziemeļos uz jaunām mājvietām iekarotajās Liao un Sunu zemēs. Ap 3 miljoniem jurčenu šādi pārvietojās uz Ziemeļķīnu, kur tiem uzticēja militārās un civilās pārvaldes pienākumus pār skaitliski daudz lielāko ķīniešu populāciju. Sākās neizbēgama asimilācija ar ķīniešiem, lai arī jurčenu augstmaņiem precības ar ķīnietēm bija aizliegtas līdz 1191. gadam.^[1]

Agudas mazdēls Vaņjaņ Dans, kas valdīja no 1135. līdz 1149. gadam, pārņēma ķīniešu kultūru un imperatora centralizēto varas stilu, ierobežojot jurčenu cilšu vadoņu varu. Vaņjaņ Dans kļuva par alkoholiķi, kas ar nāvi sodīja gan ķīniešu, gan jurčenu augstmaņus, līdz beidzot viņa paša radinieki viņu nogalināja. Troni mantoja Vaņjaņ Dana brālēns Vaņjaņ Lians, kuru arī nogalināja 1161. gadā. Vaņjaņ Lians valdīja nežēlīgi, turpinot ķīniešu centralizētās varas modeļa nostiprināšanu un valdošā klana prinču varas ierobežošanu. 1153. gadā viņš galvaspilsētu pārcēla uz Pekinu. Vaņjaņ Lians mēģināja iekarot Dienvidu Sunu valsti, papildus jurčenu kavalērijai izveidojot ķīniešu kājnieku armiju un karafloti, lai droši varētu šķērsot Jandzi upi. Karagājiens sākās 1161. gada oktobrī. Drīz pēc neveiksmīgā mēģinājuma šķērsot Jandzi, 15. decembrī valdnieku nogalināja paša ģenerāļi.

No 1162. līdz 1208. gadam Dzjiņu valsts lielus karagājienus vairs neveica, lai arī iekšējo stabilitāti nereti satricināja dumpji. Nogalinātā Vaņjaņ Liana troni ar jurčenu cilšu augstmaņu militāru atbalstu mantoja Vaņjaņ Juns, kura varas laikā cilšu augstmaņi atguva zaudēto varu un ietekmi valsts pārvaldē. Kitanu sacelšanos apspieda 1164. gadā, atņemot viņiem zirgus un liekot kļūt par zemniekiem. Vaņjaņ Dzjina varas laikā no 1190. līdz 1208. gadam uzplauka kultūra un dzeja. Vienlaikus, veiksmīgi tika atsists Dienvidu Sunu uzbrukums, uzliekot viņiem maksāt vēl lielākas nodevas.

1211. gadā ap 100 000 mongoļu jātnieku armija iebruka Dzjiņu valstī, kurai bija ap 150 000 jurčenu jātnieku kavalērija un 300 000 līdz 400 000 ķīniešu kājnieku armija. Pēc ziemeļu provinču izlaupīšanas un neveiksmīga Pekinas aplenkuma mongoļi 1212. gadā atkāpās, lai atgrieztos 1213. gadā, atkal aplencot Pekinu un izlaupot Šaņsji, Hebei un Šaņdunas provinces. Militārās neveiksmes izraisīja pakļauto kitanu pāriešanu mongoļu pusē un ķīniešu sacelšanās. 1214. gadā ar mongoļiem tika noslēgts miers un galvaspilsēta slepenībā pārcelta uz Haifenu, kas izraisīja jaunu mongoļu iebrukumu un pamestās Pekinas aplenkumu, kuru beidzot ieņēma 1215. gada jūnijā. Dzjiņu valsts bija sašķelta divās daļās — vecajās jurčenu zemēs ziemeļos un teritorijās ap Haifenu. Dzjiņu imperators izlēma, ka valsti varētu glābt, iekarojot un pakļaujot Dienvidu Sunu valsti, ar kuras resursiem varētu pretoties mongoļiem. 1216. gada beigās sākās pilnīgi neveiksmīgs karš, kas tika pārtraukts tikai 1224. gadā, valstij visu enerģiju atkal pavēršot aizsardzībai pret mongoļiem. Tika noslēgts miers arī ar mongoļu pakļauto Rietumu Sja valsti.^[1]