Edetāni

Edetānu izplatība.

Edetāni (latīņu: Edetani, sengrieķu: ᾽Ηδετανοί) bija viena no pirmsromas ibēru ciltīm, kas dzīvoja Tarrakonas Spānijā un kas, domājams, runāja ibēru vai tartesiešu valodā.

Edetānija aizņēma mūsdienu Kasteljonas provinces dienviddaļu un Valensijas provinces ziemeļdaļu ar Valensijas, Sagunto u.c. pilsētām. Edetānu izplatības teritorija ziemeļos robežojās ar Miharesas upi, rietumos ar Havalambres un Gudaras kalnu grēdām, dienvidos ar Jukaras upi, bet austrumos ar Vidusjūru. Uz ziemeļiem no Edetānijas dzīvoja ilerkaoni, ziemeļaustrumos — sedetāni, rietumos — olkadi, bet dienvidos — kontestāni.

Antīkie autori

Par edetāniem rakstīja Līvijs, Strabons, Plīnijs Vecākais un Ptolemajs. Strabons uzskatīja, ka edetānu ziemeļu robeža gāja pa Ebro upi. Bet saskaņā ar Plīniju Vecāko robežupe bija Miharesa (Udiva). Pēc viņu datiem Edetānija aizņēma šādu mūsdienu rajonu (komarku) teritorijas: Alto Miharesa, Plana Baha, Alto Palansija, Los Serranosa, Kampo de Turija, Kampo de Morvedre, Oija de Bunjola, Uerta Oeste, Valensija, Uerta Sura, Ribera Baha, un, iespējams, Rekena Utjela.

Edetānija

No sociāli politiskā skatupunkta edetāni nebija organizēti valstī ar savām robežām. Edetānija pēc būtības bija neatkarīgu pilsētu federācija, kuras apvienojās īpašos gadījumos, piemēram, lai organizētu kopīgus karagājienus (Otrais Pūniešu karš, karš ar Romu). Vadošā loma šajā apvienībā bija Edetas pilsētai, kas tika uzskatīta par visas federācijas galvaspilsētu un administratīvo centru.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Edetāni.