Franss Emils Sillanpē
| |||||||||||||
| |||||||||||||
Franss Emils Sillanpē (somu: Frans Emil Sillanpää; dzimis 1888. gada 16. septembrī, miris 1964. gada 3. jūnijā) bija somu rakstnieks, kurš saņēma Nobela prēmiju literatūrā 1939. gadā. Viņa darbi pieder pie psiholoģiskā reālisma žanra. Sillanpē atveidoja cilvēku kā mazu, bet neatņemamu daļu no Visuma. Viņa personāži — pa lielākai daļai lauku ļaudis — dzīvo vienoti ar zemi un saules enerģiju, pakļaujoties savam liktenim ar rāmu vienaldzību.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Franss Emils Sillanpē dzimis zemnieku ģimenē Hemēnkiro (Hämeenkyrö) pašvaldības (Kierikkala) ciemā Somijas dienvidrietumos[1]. Viņa tēvs Franss Henriks Koskinens bija lauku strādnieks, bet māte Lovīsa Vilhelmīna Mēkelā — kalpone. Neskatoties uz trūcīgu situāciju, ģimene ietaupīja naudu, lai nosūtītu dēlu Tamperes ģimnāzijā. Pēc ģimnāzijas beigšanas 1908. gadā Franss Emils iestājās Helsinku Universitātē studēt medicīnu.
Šajā periodā Sillanpē pieņēma tā sauktās Jaunās Somijas kustības idejas. Universitātē viņš iepazinās ar Augusta Strindberga, Osvalda Špenglera un Tolstoja darbiem, Ernesta Hekela bioloģisko teoriju, simbolista Morisa Meterlinka dzeju un norvēģa Knuta Hamsuna rakstiem[2].
1913.gadā Sillanpē pameta studijas un atgriezās mājās, lai veltītu sevi lauksaimniecībai un rakstīšanai, un pat kādu laiku plānoja kļūt par žurnālistu. 1914.gadā viņš apceļoja Zviedriju un Dāniju, sadarbojoties ar laikrakstu Uusi Suometar. 1916.gadā iznāk viņa pirmais romāns "Dzīve un saule" (Elama ja Aurinko), kam gadu vēlāk sekoja "Cilvēkbērni dzīves virpulī" (Ihmislapsia elämän saatossa) — īso stāstu krājums, kurā centrālais tēls ir pieticīgas izcelsmes students.
Somijas pilsoņu karš ir Sillanpē pirmā nozīmīga darba "Tikumīga nabadzība" (Hurskas kurjuus, 1919) pamatā, kas atspoguļo rakstnieka ambivalentu viedokli par kara notikumiem — kaut gan viņš bija atbalstījis Balto armiju, viņš apzinājās, ka uzvara izraisīs nepamatotu vardarbību. Romāna galvenais varonis — trūcīgs pusgraudnieks Juha Toivola — tiek notiesāts par slepkavību, kurā viņš nav vainīgs[2]. Nabadzības filozofijas tēma ir viena no Sillanpē daiļrades pamatlīnijām, kas šajā darbā arī attīstīta, atsaucoties uz tajā pašā laikā iztulkoto uz somu valodu Meterlinka "Pazemīgo dārgumu" (Le trésor des humbles)[3].
1931.gadā tika publicēts viens no pazīstamākajiem Sillanpē darbiem, romāns "Jaunava Silja" - citos tulkojumos "Kalpone Silja"[4] - (Nuorena nukkunut, 1931), kura literārā vērtība tiek pielīdzināta T.Manna "Budenbrokiem" un Džona Golsvertija "Forsaitu teikai"[3]. Tam sekoja 1932. gadā "Vīrieša ceļš" (Miehen tie) un 1934.gadā "Cilvēki vasaras naktī" (Ihmiset suviyössä) — īss romāns par to, kā notikumu virkne sasaista kādas cilvēku grupas likteņus vasaras brīvdienas laikā. Šo triju grāmatu tulkojums vairākās valodās atnesa rakstniekam starptautisku atzinību un nostādīja viņu kā reālu kandidātu Nobela prēmijai.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Sillanpē publicēja Somijas Sociāldemokrātiskās partijas laikrakstā savu "Ziemassvētku vēstuli diktatoriem" — Hitleram, Staļinam un Musolīni - 1938.gadā. Šī raksta vācu tulkojums tika izņemts no pārdošanas. Ziemas kara sākumā Sillanpē sacerēja vārdus Aimo Mustonena maršam, kas ieguva lielu atzinību.
Zviedru valodā tulkotu stāstu izlase "Ceļojums uz Kvarnbēkenu" (Färden till Kvarnbäcken) atkal piesaistīja Sillanpē Nobela komitejas interesi un 1939. gadā balsošanā viņa vārds izvirzījās pirms Hermaņa Heses un Johana Hīzinga. Lai saņemtu balvu, kā arī savāktu naudu humanitāriem nolūkiem, rakstnieks devās uz Zviedriju un palika tur gandrīz līdz kara beigām.
Viņa veselība ievērojami pasliktinājās sakarā ar alkoholismu un nervu sabrukumu, 1941-1943. gadā viņš piespiedu kārtā tika hospitalizēts.Nākamajos gados viņa uzstāšanās radio, atmiņas un sprediķi, kas kļuva par nemainīgu tradīciju Ziemassvētku vakarā, atnesa "vectēvam Sillanpē" (Grandpa Sillanpää) daudz lielāku popularitāti tautā, nekā viņa literatūras sasniegumi. Turpretim Nobela prēmijas vēsturē viņš tiek uzskatīts par vienu no tās visvairāk aizmirstajiem laureātiem[3].
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Page not found (404) | University of Helsinki». www.helsinki.fi.
- ↑ 2,0 2,1 «Frans Emil Sillanpää (1888-1964)». books and writers. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 12. februārī. Skatīts: 2012. gada 8. jūnijā. Arhivēts 2011. gada 12. februārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Сто замечательных финнов. Франс Эмиль Силланпяя (1888-1964)». Электронная версия Национальной биографии Финляндии на русском языке. Skatīts: 2014. gada 10. jūnijā.
- ↑ «gimenes sāga – Lapa 2». burtkoki.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Franss Emils Sillanpē.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Pērla Baka |
Nobela prēmija literatūrā 1939 |
Pēctecis: Johanness Vilhelms Jensens |
| ||||||||||||||||||||||
|