Krievijas slepenpolicija

Sanktpēterburgas sabiedriskās drošības un kārtības aizsardzības nodaļas darbinieku foto (1905)

Drošības nodaļa jeb ohrana (krievu: Отделение по охранению общественной безопасности и порядка, jeb vulgāri Oхранка) bija Cariskās Krievijas slepenpolicija 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Tā tika izveidota 1866. gadā un pakļāvās Iekšlietu ministrijai.

Nodaļas darbība

Drošības nodaļu izveidoja 1866. gadā Sanktpēterburgā pēc neveiksmīga atentāta pret caru Aleksandru II.^[1] Toreiz tās oficiālais nosaukums bija Kārtības un sabiedriskā miera nodrošināšanas nodaļa, un tajā darbojās divpadsmit izmeklētāji. Nodaļas galvenais mērķis bija cīnīties ar politisko terorismu un uzraudzīt kreisā spārna revolucionāru darbību.^[2] Nodaļas galvenā pārvalde atradās Sanktpēterburgā, bet ar laiku tai bija iecirkņi visā Krievijas impērijā, (ap 1914. gadu - jau 26, arī Rīgā) kā arī ārzemēs. Ārzemēs nodaļas galvenais uzdevums bija novērojot krievu emigrantu revolucionāro darbību, it īpaši Parīzē.

1880. gadā tika atvērtas drošības nodaļas arī Maskavā un Varšavā, pati iestāde tika reorganizēta un pakļauta Iekšlietu ministrijas Policijas departamentam.^[1]

Uzdevumu izpildei nodaļa nereti izmantoja savu aģentu iefiltrēšanu valstij nevēlamajās organizācijās un grupējumos, kā arī slepenu korespondences pārbaudi. Tikai 1882. gadā vien tika atvērts ap 380 000 vēstuļu,^[3] ieskaitot pat savas priekšniecības - Iekšlietu ministrijas - korespondenci. Nodaļa bija plaši pazīstama ar saviem aģentiem-provokatoriem, ko tā iefiltrēja, piemēram, boļševiku partijas augstākajās aprindās.

Nodaļa arī plānoja kompromitēt strādnieku kustību, savā uzraudzībā izveidojot legālas strādnieku arodbiedrības, taču pēc kāda laika valsts aizliedza arī tās.

Pastāv uzskats, ka nodaļa ir atbildīga par Cionas gudro protokolu radīšanu (daudzi vēsturnieki uzskata, ka tos Pjotra Račkovska - nodaļas ārzemju agentūras priekšnieka - uzdevumā sastādījis rakstnieks un nodaļas aģents Matvejs Golovinskis).^[4]

Drošības nodaļas aizturētie cilvēki tika pakļauti parastajai Krievijas impērijas tiesāšanas procedūrai. Nereti spriedums bija nāvessods vai izsūtīšana katorgā uz Sibīriju.

Pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas nodaļa tika likvidēta.

Ārējās saites

Fontanka 16 book review (angļu valodā)
Paris Operations of the Russian Imperial Police (angļu valodā)
Krievijas Iekšlietu ministrijas oficiālā vēsture: 1857-1879 1880-1904 1905-1916 (krievu valodā)

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 Drošības nodaļa Arhivēts 2009. gada 1. februārī, Wayback Machine vietnē. (krievu valodā)
↑ Okhrana Britannica Online
↑ S. S. Montefiore. Young Stalin. Alfred A. Knopf, New York, 2007, 85. lpp.
↑ Latvijas Universitātes profesors, holokausta un Latvijas pirmskara vēstures pētnieks Aivars Stranga norāda, ka "nav pierādījumu tam, ka "Cionas gudro protokolus" būtu safabricējusi "ohranka". - Viesturs Sprūde. Mītus pieņemt ir vieglāk. Arhivēts 2010. gada 12. decembrī, Wayback Machine vietnē.

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[autogenerated1-1] 1,0 ^1,1 Drošības nodaļa Arhivēts 2009. gada 1. februārī, Wayback Machine vietnē. (krievu valodā)

[2] Okhrana Britannica Online

[3] S. S. Montefiore. Young Stalin. Alfred A. Knopf, New York, 2007, 85. lpp.

[4] Latvijas Universitātes profesors, holokausta un Latvijas pirmskara vēstures pētnieks Aivars Stranga norāda, ka "nav pierādījumu tam, ka "Cionas gudro protokolus" būtu safabricējusi "ohranka". - Viesturs Sprūde. Mītus pieņemt ir vieglāk. Arhivēts 2010. gada 12. decembrī, Wayback Machine vietnē.

[1]

[2]

[3]

[4]