Husīti

Husīti (čehu: Husité, vācu: Hussiten, pašnosaukums, Kališníci) bija 15. gadsimta priestera Jana Husa sekotāji. Husītu kustību uzskata par protestantisma priekšteci, Husītu kari (1419—1434) pamatīgi ietekmējuši čehu identitātes attīstību.

Vēsture

Husītu kustība izveidojās pēc tam, kad 1415. gadā Konstances koncilā Jans Huss tika sodīts ar nāvi. Izveidojās husītu kustības divi spārni — mērenais (utrakvisti jeb biķernieki, ar centru Prāgā) un radikālais (taborīti, ar centru Tāborā). Bohēmijas karalis Vāclavs Luksemburgs pret husītiem bija iecietīgs.

Vāclavs 1419. gadā mira un par Bohēmijas karali ievēlēja ortodoksālā katolisma aiztāvi Romiešu karali Sigismundu Luksemburgu. Bohēmijā sākās klosteru un baznīcu izlaupīšana, bet baznīcas zemes konfiscēja. Romas pāvests Martins V izsludināja krusta karu pret husītiem. 1422. gadā husīti par Bohēmijas karali ievēlēja Lietuvas dižkunigaiti Vītautu. Iesākumā husīti pret krusta karotājiem aizstāvējās, bet 1427. gada pārgāja ofensīvā un uzbruka apkārtējām teritorijām.

Nespēdama sakaut husītus militāri, 1432. gadā Bohēmijas delegācija tika uzaicināta uz Bāzeles kancilu. Tika panākts zināms kompromiss ar mērenajiem husītiem (utrakvistiem) un 1434. gadā Lipanu kaujā katoļi un utrakvisti sakāva taborītus, izbeidzot karus. Vēlākajos gados utrakvisti pamazām tika aizvien vairāk integrēti katolismā, līdz pēc 1620. gada Baltā Kalna kaujas husītu kustība Bohēmijā praktiski izzuda.

Brāļu draudzes kustību var uzskatīt par husītu tradīciju turpinātājiem. Pēc Pirmā pasaules kara no katoļu baznīcas atdalījās Čehoslovāku husītu baznīca, kura arī uzskata sevi par husītu turpinātājiem.