Pazemes ūdeņi
Pazemes ūdeņi ir visi ūdeņi, kas dažādā dziļumā atrodas Zemes garozā — iežu porās, plaisās un tukšumos. Lielākā daļa no tiem atrodas Zemes virskārtas augšpusē, tomēr tie var būt līdz 14 km dziļumā. Dzeramais ūdens visbiežāk tiek iegūts no pazemes ūdeņiem, rokot akas vai veicot urbumus. Ja pazemes ūdeņi nonāk zemes virskārtā, veidojas avots vai avoksnājs.
Pazemes ūdeņi parasti lēni, bet nepārtraukti pārvietojas, sūkdamies lejup caur iežiem vai brīvākās vietās plūstot kā upes. Kopējais pazemes ūdeņu daudzums ir 66 reizes lielāks nekā virszemes upēs un ezeros esošais.[1] Ja pazemes ūdeņus pie jūras izsūknē, to vietā ieplūst sālsūdens un sabojā dzeramo ūdeni. Tāpat, ja netālu no sūknēšanas vietas grunts ir piesārņota, atkritumi var iekļūt sūknējamos pazemes ūdeņos.[1]
Pazemes ūdeņus sīkāk iedala:
- augsnes ūdeņos — ūdeņi, ko satur augsne;
- gruntsūdeņos — pazemes ūdeņi, kas uzkrājas virs pirmā ūdensnecaurlaidīgā slāņa;
- starpslāņu ūdeņos:
- artēziskajos ūdeņos — pazemes ūdeņi dziļākos zemes slāņos nekā gruntsūdeņi;
- minerālūdeņos — pazemes ūdeņi ar dažādu sāļu piejaukumu;
- termālajos ūdeņos — pazemes ūdeņi, kuru temperatūra ir augstāka par 20 grādiem. Visbiežāk sastopami vulkānisma apgabalos, kur tie virszemē izplūst kā karstie avoti vai geizeri.
Atkarībā no ūdens nesošo iežu tukšumu sastopamības, gruntsūdeņi tiek iedalīti:[2]
- porainajos — rodas un cirkulē kvartāra nogulumos: smiltīs, oļos un citos graudainos iežos;
- plaisu (dzīslu) — rodas un cirkulē klinšainos iežos (granītos, smilšakmeņos);
- karsta (karsta plaisu) — rodas un cirkulē šķīstošajos iežos (kaļķakmeņos, dolomītā, ģipsī un citos).
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā pazemes ūdeņiem ir galvenā nozīme dzeramā ūdens apgādē. Termālos ūdeņus Latvijā neizmanto, bet nākotnē tas ir iespējams, it īpaši Liepājas apkārtnē. 500 metru dziļumā to temperatūra sasniedz +30. Minerālūdeņu izplūdes tuvumā ierīkotas sanatorijas (Cēsīs, Ķemeros, Baldonē), tos pilda pudelēs pārdošanai.[3]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Anita Biseniece. Ģeogrāfija 6. klasei. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, 2002. 112. lpp. ISBN 9984-22-115-6.
- ↑ К. Трубецкой. Горное дело: Терминологический словарь. — Litres, 2018-12-20. — 638 с. — ISBN 978-5-04-119548-9.
- ↑ Anita Biseniece. Ģeogrāfija 6. klasei. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, 2002. 92. lpp. ISBN 9984-22-115-6.
| Šis ar ģeoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|