Padomju nomenklatūra

Padomju nomenklatūra bija faktiskā valdošā šķira PSRS un pārējās Austrumu bloka sociālistiskajās valstīs. Nosaukums cēlies no latīņu vārda nomenclatura, kas nozīmē "vārdu saraksts”. Komunistiskās partijas ierēdņu atlasīti cilvēki ieņēma visus vadošos amatus valsts administrācijā, tautsaimniecībā, bruņotajos spēkos un kultūras nozarēs. Padomju sistēmā ikviena augstāka vai atbildīga amata ieņemšanai kandidātus izvirzīja partijas orgāni, un šos kandidātus ņēma no pārbaudīto un uzticamo cilvēku saraksta. Par kandidāta atbilstības galveno kritēriju uzskatīja pakļaušanos partijas norādījumiem.

Staļina izveidotās sistēmas kritiķi Ļevs Trockis un Milovans Džilass nomenklatūras pārstāvjus sauca par jauno klasi vai īpašu kastu.

Nomenklatūra radās komunistiskās partijas diktatūras apstākļos, kuros ikvienu nozīmīgāka amata kandidātu vispirms ieteica un apstiprināja vietējā partijas komiteja vai Centrālkomiteja. Šādi tika nodrošināta pilnīga partijas kontrole pār visu valstī notiekošo. Ja Staļina gados sods par nepakļaušanos bija gandrīz droša nāve, tad vēlākajos Brežņeva stagnācijas gados nomenklatūrai, apmaiņā pret politisko paklausību, ļāva korumpēties un vairot personīgo bagātību. Īpaši plaši tas izvērtās padomju Vidusāzijas republikās.

Izcelsme

Nomenklatūras sistēma radās līdz ar boļševiku īstenoto varas sagrābšanu 1917. gada beigās. Lai noturētos pie varas, boļševiki amatos iecēla pilnīgi uzticamus cilvēkus, kuriem bija jābūt uzticīgiem partijai un jāspēj izpildīt visus partijas uzdevumus. Tehniskajām zināšanām un pieredzei pievērsa mazāku uzmanību.

Staļinam kļūstot par partijas ģenerālsekretāru, viņš izmantoja kontroli pār iecelšanu amatos, lai partijā izveidotu savu atbalsta bāzi, kas vēlāk ļāva viņam iznīcināt vecos partijas vadītājus un kļūt par diktatoru. No 1922. gada tika radīti partijas departamenti, kas ir atbildīgi par jaunieceļamo amatpersonu reģistrāciju un kartotēku.

Nomenklatūras lielums

Aprēķināts, ka Brežņeva valdīšanas gados pie nomenklatūras piederēja ap 3-5 miljoniem cilvēku. Augstāko nomenklatūras līmeni veidoja partijas Centrālkomiteja, kurā 1980. gadā strādāja 22,5 tūkstoši cilvēku. Pie nomenklatūras piederēja visi vadošie partijas darbinieki, kā arī cilvēki, kas strādāja vadošos amatos citās nozarēs, un arī augstāko partijas darbinieku ģimenes locekļi.

Lai arī nomenklatūras uzskaitei nekad nepastāvēja vienots saraksts, tāds pastāvēja republiku, reģionu un partijas organizāciju līmenī. Katrā partijas komitejā bija divi saraksti: 1) pamata (osnovnoj) kurā bija uzskaitītas visas amata vienības, kuru aizpildīšanu kontrolēja partija un 2) uzskaites (učotnij), kurā bija uzskaitīti šiem amatiem piemērotie kandidāti.

Privilēģijas

Visa veida preču deficīta māktajā PSRS piederība nomenklatūrai nozīmēja garantētu piekļuvi labākiem dzīves apstākļiem, kā arī deva priviliģētas iespējas iepirkties īpašos preču veikalos un ievērojamas naudas piemaksas pie pamatalgas.

Jau sākot ar 1920. gadiem partijas nomenklatūras dzīves līmeņa nodrošināšanai ieviesa īpašus slēgtus veikalus, kuros pārdeva pārtikas un sadzīves preces, kas citiem iedzīvotājiem nebija pieejamas, pie tam, šīm precēm uzturēja pazeminātas cenas. Dzīvokļus un automašīnas augstākajiem nomenklatūras pārstāvjiem nodrošināja valsts.

Nomenklatūrai pastāvēja speciālas sanatorijas, slimnīcas, viņu bērniem nodrošināja labāku izglītību. Augstākās kultūras elites pārstāvjiem devas iespējas doties ceļojumos uz ārzemēm.

Privilēģiju apjoms svārstījās no ieņemamā amata un no tā, vai tas atradās Maskavā vai kādā no padomju republikām. Protams, ka reģionu nomenklatūras privilēģijas bija mazākas, taču arī tās nodrošināja ievērojami labāku dzīves līmeni nekā pārējiem valsts iedzīvotājiem.

Patrona – klienta attiecības

Nomenklatūras noslēgtais loks, kā arī augstākos amatus ieņemošo darbinieku atbildība par ierēdņu iecelšanu, veidoja īpatnējas patrona – klienta attiecības, kas atgādināja feodālā laikmeta vasaļattiecības. Augstākie vadītāji sagaidīja, ka apmaiņā pret iecelšanu amatos, zemākie vadītāji saglabās personīgu uzticību un paklausību, tādējādi veidojot spēka bāzi. Vienlaikus, augstākais vadītājs bieži vien kalpoja kā savas spēka bāzes interešu pārstāvis un aizstāvis, pie kura vērsties ar lūgumiem pēc palīdzības.

Līdz ar patrona karjeras izmaiņām, mainījās arī viņa klientu karjeras. Ja patrons kāpa pa karjeras kāpnēm, viņš parasti sev līdzi paaugstināja arī savus vasaļus. Ja patrons zaudēja varu, klienti vai nu steidzās izteikt lojalitāti jaunajam patronam, vai arī tos pārcēla uz citiem amatiem, lai atbrīvotu vietu jaunā patrona klientiem. Atšķirīga viedokļa izteikšana vai jebkādu disidentismu sodīja ar pazemināšanu amatā vai ar izslēgšanu no nomenklatūras uz visu dzīves privilēģiju zaudēšanu.