ACIDOZE
patoloģisks stāvoklis, kura galvenais simptoms ir asiņu paskābināšanās, t.i., ūdeņraža jonu koncentrācijas pieaugums asinīs. Pēc izcelsmes acidozes ir respiratoriskas un metaboliskas. Respiratoīiskā acidoze rodas, ja organismā uzkrājas pārāk daudz ogļskābās gāzes, tai pastiprināti veidojoties vai uzkrājoties apgrūtinātas izelpas dēļ, piem., ja ir plaušu emfizēma, hronisks bronhīts, bronhiālā astma. Respiratoriskās acidozes gadījumā samazinās bronhu caurlaidība, bronhu gļotāda lielākā daudzumā izdala viskozu sekrētu, kas vēl vairāk pastiprina elpošanas traucējumus. Respiratoriskā acidoze saistīta arī ar skābekļa piegādes traucējumiem. Skābekļa trūkums kavē organisko skābju (pienskābes, acetetiķskābes, pirovlnogskābes u.c.) galīgu oksidāciju. Tādējādi respiratoriskā acidoze pāriet metaboliskajā acidozē, kas saistīta ar pārmaiņām vielmaiņā. Metaboliskā acidoze var rasties arī, ja organisko skābju daudzums normāls, bet organisms pastiprināti izvada sārmainās vielas, piem., ilgstošas un stipras caurejas gadījumā. Metabolisko acidozi izraisa arī ilgstoša badošanās, cukura diabēts (cukurslimība), nieru mazspēja. Gan respiratoriskā, gan metaboliskā acidoze pamazina sirds muskulatūras darbaspējas, izraisa asinsvadu spazmas, pasliktina audu apgādi ar skābekli. Acidozes ietekmē rodas elpošanas ritma traucējumi, apziņas traucējumi, pasliktinās smadzeņu un nieru asinsapgāde, samazinās diennaktī izdalītā urīna daudzums. Mērenas acidozes gadījumā ūdeņraža jonu koncentrāciju drīz normalizē organisma iekšējie kompensatoriskie mehānismi. Ieilgušu vai smagu acidozi ārstē, ievadot sārmainus šķīdumus vai buferšķīdumus, piem., 4,2-8,4% nātrija hidrogēnkarbonāta šķīdumu.