ĀDA
ķermeņa ārējā sega, kas aizsargā dziļāk esošos audus un orgānus no dažādu ķīmisku un fizikālu faktoru iedarbības, piedalās arī vielmaiņā (tauku, ūdens, sāļu, pigmentu maiņā) un termoregulācijā; pieder pie maņu orgāniem. Ādas kopējā virsma cilvēkam ir apmēram 2 m2, biezums svārstās no 0,3 līdz 3 mm. Visplānākā tā ir uz plakstiņiem un dzimumorgāniem, bet visbiezākā - uz delnām un pēdām (sakarā ar vislielāko mehānisko iedarbību). Bērniem āda plānāka un gludāka. Ādai ir 3 slāņi: epiderma jeb virsāda, pamatāda un zemāda (zemādas tauku slānis). Epidermu (epidermis) veido daudzkārtu plakanais pārragotais epitēlijs. Tās apakšējā, t.s. augšanas slānī šūnas nemitīgi vairojas un pakāpeniski tuvojas ādas virsmai, kur zaudē kodolu, pārragojas un izveido raga kārtu, kas ādu pasargā no dažādiem mehāniskiem, fizikāliem un ķīmiskiem kairinātājiem, kā arī organismu - no izžūšanas un mikroorganismu iekļūšanas. Ārējās raga kārtas šūnas nolobās (cilvēka mūžā apmēram 15-18 kg novecojušu šūnu). Dažām slimībām, piem., skarlatīnai, raksturīga pastiprināta ādas lobīšanās. Augšanas slāņa šūnas satur pigmentu; no tā daudzuma atkarīga cilvēka ādas krāsa. Saules stari (ultravioletais starojums) iedarbojas uz pigmentšūnām stimulējoši: sākumā āda kļūst sārta, vēlāk tumša un tā tiek pasargāta no apdeguma. Ādas krāsa mainās dažu slimību ietekmē, piem., dzeltena ādas nokrāsa raksturīga hepatītam, bet bronzas krāsu rada nepareiza virsnieru garozas darbība. Pamatādu jeb īsto ādu (derma) veido blīvie saistaudi; tajā daudz asinsvadu, limfvadu un nervu. Pamatāda iespiežas epidermā pauguriņu veidā, tāpēc arī epiderma ir nelīdzena, uz tās veidojas šķautnītes un rievas. Uz delnas šīs šķautnītes un līnijas veido īpatnēju, katram cilvēkam raksturīgu zīmējumu. To izmanto, piem., tiesu medicīnā: pirkstu nospiedumu pētīšana (daktiloskopija) palīdz identificēt personu. Pārējā ādas daļā virspusējo šķautnīšu un līniju zīmējums veido trijstūrveida un rombveida laukumiņus, kuri nav individuāli raksturīgi. Zemādas (tela subcutanea) tauku slāņa attīstība katrā ķermeņa daļā ir citāda, piem., plakstiņos taukaudu nav, bet vēdera apvidū tie sevišķi labi attīstīti. Zemādas taukaudu attīstība ir atkarīga no dzimuma, vecuma, organisma uzbūves īpatnībām. Tauku slānim ir liela nozīme organisma termoregulācijā (tukli cilvēki parasti mazāk salīgi); tas arī pasargā dziļāk novietotos audus un orgānus no mehāniskiem bojājumiem, ir barības rezerve slimības vai bada gadījumā.
Pie ādas derivātiem pieskaitāmi mati, nagi un krūts dziedzeris. Ādā atrodas arī sviedru dziedzeri, tauku dziedzeri un dažādi receptori (kairinājumu uztvērēji). Sviedru dziedzeru (glandulae sudoriferae) ir ļoti daudz (1 cm2 ādas 500-1000). Tie izvietoti nevienmērīgi: sevišķi daudz delnās, padusēs, cirkšņu apvidū, bet to nav, piem., lūpu sārtajā daļā. Sviedru dziedzeriem svarīga nozīme ne tikai termoregulācijā, bet arī ūdens un minerālvielu maiņā. Ārējā auss ejā sviedru dziedzeri ir pārveidojušies un izdala t.s. auss sēru. Tauku dziedzeru (glandulae sebaceae) sekrēts ieplūst mata maisiņā vai arī nonāk tieši uz ādas. Sekrēta izvadīšanu veicina ādas gludā muskulatūra. Diennaktī izdalās apmēram 20 g tauku, kas plānā kārtiņā nosedz ādu un matus, aizsargājot tos no mitruma un dažādiem fizikāliem un ķīmiskiem kairinātājiem. Pamatādā un daļēji arī epidermā ļoti daudz dažādu receptoru, kas uztver ārējās vides kairinājumus, kurus rada pieskāriens, spiediens, t° u.c. kairinātāji (1 cm2 ādas ir apmēram 25 taustes, 25 aukstuma, 3 siltuma un 130 sāpju receptori). Taustes receptoru visvairāk ir pirkstu galos, lūpu malās, dzimumorgānu ādā, termoreceptoru - lūpās, vaigos, plaukstu mugurējā virsmā, vēdera ādā. Kairinājums no šiem receptoriem pa nerviem nonāk galvas smadzeņu garozā, kur sarežģītas nervu darbības rezultātā rodas noteikta sajūta. Ādas jutība atkarīga ne tikai no receptoru skaita, bet arī no nervu sistēmas stāvokļa (piem., noguruma vai spēcīga pārdzīvojuma laikā var pastiprināties vai pavājināties). Att.