AKLIMATIZĀCIJA
organisma pielāgošanās nepierastiem klimatiskajiem apstākļiem. Evolūcijas procesā cilvēkam izveidojušies tādi fizioloģiskie pielāgošanās (adaptācijas) mehānismi, kas palīdz saglabāt darbaspējas, nemainīgu ķermeņa t°, asinsspiedienu utt. arī tad, ja apkārtējā vide mainās. Veseli cilvēki aklimatizējas viegli. Jutīgākiem, nonākot jaunos klimatiskos apstākļos, var vairāk vai mazāk pasliktināties organisma vispārējais stāvoklis (galvassāpes, reibonis, sāpes sirdī, nespēks), kā arī ciest vielmaiņas procesi un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbība (traucēts menstruālais cikls, pastiprināta vairogdziedzera darbība), gremošanas orgānu funkcijas (caureja, aizcietējums), nervu sistēmas darbība (uzbudināmība, miega traucējumi); arī hronisku slimību (reimatisma, tuberkolozes) gaita var pasliktināties. Ja uzturas nepierastos klimatiskos apstākļos, organismā sāk darboties vairāki piemērošanās mehānismi, t.i., notiek aklimatizācija, kuras rezultātā uzlabojas pašsajūta - mainās asins sastāvs (piem., palielinās eritrocītu skaits augstkalnu apstākļos), elpošanas dziļums un ātrums, paātrinās vai palēninās sirdsdarbība. Aklimatizācijas procesā nozīme ir ne tikai šīm organisma piemērošanās spējām, bet arī tiem sociālajiem ielāgošanās līdzekļiem, kurus nodrošina zinātnes un tehnikas sasniegumi (medicīniskā palīdzība, ūdensapgāde, gaisa kondicionēšana) un kuru rezultātā cilvēkiem iespējams apgūt visas klimatiskās joslas.