APGAISMOJUMS
spēja izšķirt gaismu un krāsas, redzes asums u.c. - izpaužas atkarībā no apgaismojums. Labs apgaismojums palīdz labāk atšķirt priekšmetus, rada uzmundrinošu noskaņu, ceļ emocionālo tonusu, paaugstina darba ražīgumu un kvalitāti. Nepietiekams apgaismojums izraisa redzes orgāna piepūli, nomāc organisma fizioloģiskās un psihiskās funkcijas, rada nogurumu un palielina traumatisma iespējamību. Apgaismojumu mērī luksos (lx), izmantojot luksmetru, kas sastāv no fotoelementa un tam pieslēgta jutīga mērinstrumenta, kura skala graduēta luksos.
Daži dati par dabisko un mākslīgo apgaismojumu dažādos apstākļos doti tabulā.
Apgaismojums var būt dabisks, mākslīgs un jaukts. Dabiskais apgaismojums sastāv no tiešās gaismas, kas telpā iekļūst pa gaismas ailām, un atstarotās gaismas, kuras intensitāte atkarīga no telpas iekšējās virsmas. Dabiskais apgaismojums telpā atkarīgs arī no pretī stāvošo ēku krāsojuma un attāluma līdz tām, no telpas logu orientācijas (ieteicams logus orientēt uz dienvidiem), no pieguļošā rajona seguma u.c. Dabiskais apgaismojums mainās atkarībā no diennakts stundas, gadalaika un meteoroloģiskajiem apstākļiem. Apgaismojumu vērtē ar dabiskā apgaismojums koeficientu (DAK), kas rāda telpā esošas plaknes apgaismojuma attiecību procentos pret tādas pašas zem klajas debess novietotas plaknes apgaismojumu. Precīziem darbiem DAK jābūt 5-7% , citiem darbiem 0,25- 3% atkarībā no vajadzīgās precizitātes. Lieto arī ģeometriskas normēšanas metodes, ar kurām nosaka gaismcaurlaidīgo virsmu (logu rūtis) attiecību pret grīdas laukumu. Dzīvojamā istabā šī attiecība, t.s. gaismas koeficients, ir robežās no 1:6 līdz 1:8, mācību iestādēs - 1:4 līdz 1:5, koridoros un kāpņu telpās - 1:12 līdz 1:15.
Mākslīgajam apgaismojumam izmanto kvēlspuldzes un luminiscences spuldzes. Šo spuldžu (sevišķi dzīvsudraba un ksenona spuldžu) spektrs ir tuvāks dienasgaismas spektram, tām ir vienmērīga, izkliedēta gaisma bez ēnām, salīdzinājumā ar tādas pašas jaudas kvēlspuldzēm tās dod trīsreiz lielāku apgaismojumu. Redzes analizators nogurst un darbaspējas samazinās jo straujāk, jo lielāka ir starpība starp darba virsmas un apkārtējo priekšmetu apgaismojumu, tāpēc pareizāk ir lietot vienlaikus kopīgo telpas apgaismojumu un vietējo darbvietas apgaismojumu.
Dzīvojamo un sabiedrisko ēku apgaismošanai izmanto izkliedētas gaismas avotus, kas nodrošina vienmērīgu apgaismojumu un nerada asas ēnas. Svarīga nozīme ir ne tikai elektriskās spuldzes jaudai, bet arī tās abažūram un atrašanās vietai. Pēc atrašanās vietas izšķir griestu, galda, sienas lampas un stāvlampas. Izvēloties abažūru, jāatceras, ka dažāda garuma gaismas viļņi dažādi ietekmē CNS - garie viļņi (sarkanie) to uzbudina, īsākie (zaļie un zilie) iedarbojas nomierinoši. Abažūri var būt vērsti gan uz leju, gan arī uz augšu; telpās ar zemiem griestiem nevajag lietot abažūrus, kas vērsti uz leju, jo tad grūti izvairīties no apžilbināšanas; abažūri sistemātiski jātīra (bez tīrīšanas to gaismcaurlaidība jau mēneša laikā var samazināties par 10-15% ).
Darbvietas apgaismojumam jābūt tādam, lai gaismas stari kristu no priekšas un no kreisās puses, abažūri var būt vai nu no ļoti bieza, gaismu izkliedējoša (plastmasa, papīrs), vai arī gaismnecaurlaidīga materiāla. Pēdējos gados izplatīta rūpniecības ēku būvēšana bez logiem un gaismas šahtām. Šādas ēkas būvē rūpniecības nozarēm, kurām nepieciešama hermetizācija, noteikts apgaismojuma režīms, gaisa t° un mitrums. Mākslīgajā apgaismojumā iespējams radīt pat vēl labākus darba apstākļus nekā dabiskajā apgaismojumā, taču rodas arī negatīvas psiholoģiskas reakcijas (izolētības un monotonijas sajūta, laika izjūtas zudums u.tml.). Tās daļēji novērš, telpās ierīkojot mākslīgus logus. (Par mākslīgo apgaismojumu dzīvojamās telpās skatīt rakstā dzīvoklis, mācību telpās - rakstā skola.)
Jauktajā (integrālajā) apgaismojumā vienlaikus izmanto dabisko un mākslīgo apgaismojumu; ieteic celt pat ēkas ar šādu apgaismojumu. Mākslīgā apgaismojuma izmantošana papildus dienas gaismai ir pilnīgi pieļaujama. Uzskats, ka jauktais apgaismojums ir kaitīgs, nav pamatots.