ĀRSTNIECĪBAS AUGI
plaša augu grupa, kurus izmanto cilvēku un dzīvnieku slimību ārstēšanā un profilaksē. Visas pasaules tautas lietojušas ārstniecības augus kopš sirmas senatnes. Ļoti ilgu laiku augi bija gandrīz vienīgais ārstniecības līdzeklis pret dažādām slimībām. Attīstoties ķīmijai, ārstniecības augus sāka aizstāt sintētiski ārstniecības līdzekļi, kuru iedarbība bija efektīvāka. Tomēr arī mūsdienu medicīnā cīņai ar ļoti daudzām slimībām tiek lietoti augi un no tiem iegūtie preparāti. Tas attiecas ne tikai uz zemākajiem augiem, kuru dzīvības norisēs veidojas antibiotikas, bet arī uz augstākajiem augiem, starp kuriem daudzi ir ļoti nozīmīgi, it sevišķi sirds slimību ārstēšanā.
Ārstniecības augu lietošana balstās uz t.s. aktīvo vielu sastāvu augos. Šīs vielas fizioloģiski iedarbojas uz cilvēka un dzīvnieka organismu vai uz infekcijas ierosinātāju.
Ārstniecības augu ārstnieciskās spējas nosaka dažādi savienojumi, piem., alkaloīdi, glikozīdi, ēteriskās eļļas, vitamīni, saponīni, miecvielas, rūgtvielas, flavonoīdi, kumarīni, gļotvielas. Daudzi no šiem savienojumiem ir ļoti indīgi (alkaloīdi strihnīns, akonitīns, atropīns, glikozīdi digitoksīns, amigdalīns u.c), tāpēc tādus ārstniecības augus, kas tos satur lielā daudzumā, sauc par indīgiem augiem un lieto mazās devās tikai pēc ārsta norādījumiem, jo lielās devās tie ir toksiski. Krasu robežu starp indīgiem augiem un ārstniecības augiem novilkt nevar, jo viss atkarīgs no devas lieluma, ārējās vides faktoriem, indivīda fizioloģiskā stāvokļa. Aktīvo vielu sastāvs, daudzums un sadalījums augā ir dažāds; to uzkrāšanās atsevišķos orgānos atkarīga no auga attīstības fāzes, augšanas apstākļiem. Dažreiz vienā augā uzkrājas daudz dažāda sastāva aktīvo vielu, piem., opija magoņu pogaļās uzkrājas apmēram 40 alkaloīdu, bet sēklās to nav, tur uzkrājas olbaltumvielas, eļļa. Arī visā auga veģetācijas periodā notiek vielu pārvietošanās un ķīmiska pārveidošanās, piem., negatavos koriandru augļos ir decilaldehīds ar blakšu smaku, bet nogatavojušos - linalools ar patīkamu aromātu. Tas jāņem vērā un ārstniecības augi jāvāc tad, kad aktīvo vielu ir visvairāk. Parasti izmanto tikai tās auga daļas, kurās daudz aktīvo vielu, reti lieto visu augu (skatīt drogas). Visizdevīgāk lietot no augiem izolētas tīras aktīvās vielas vai to koncentrātus, kas attīrīti no balastvielām, kurām nav terapeitiskas nozīmes.
Ārstniecības augi vai to daļas pēc pirmapstrādes lieto tieši ārstēšanā vai izmanto par izejmateriālu dažādu medicīnisku preparātu gatavošanā. No ārstniecības augiem iegūst apmēram 30% medicīnā lietojamo preparātu, bet sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai apmēram 80% visu līdzekļu iegūst no augu valsts, jo tie vairākumā gadījumu ir mazāk toksiski nekā sintētiskie līdzekļi un rada mazāk blakusparādību.
Padomju Savienībā ārstnieciskā nozīme ir apmēram 2500 augu sugām, bet medicīnā plaši lieto vairāk nekā 200 sugu. PSRS Veselības aizsardzības ministrijas Farmakoloģijas komiteja atļāvusi lietot 220 ārstniecības augu drogas, kas uzņemtas par preparātiem Valsts reģistrā. Iedzīvotājiem aptiekās atļauts pārdot 85 dažādas drogas un no tām pagatavotās tējas, briketes, tabletes, granulas.
Daudzas ārstniecības augu sugas lieto tautas medicīnā dažādu slimību ārstēšanā. PSRS Valsts farmakopejas 10. izdevumā uzņemtas 49 augu drogas - adoniss, alteja, anīss, asinszāle, baldriāns, beladonna, citronliāna, driģene, eikalipti, fenhelis, irbene, kaķpēdiņa, kalmes, kreimene, krūklis, kumelīte, lakricas, leizeja, liepas, māteres, melnie graudi, miltene, ozolpaparde, ozols, pabērzs, paeglis, piparmētra, puplaksis, rabarbers, rožu augļi, salvija, sennas lapas, staipekņi, sūrenes (zalkšu un ūdenspipars), termopse, uzpirkstītes (lielziedu un sarkanā), velnābols, vērmele, vilkābeles, zaķpēdiņa, žeņšeņs. Tās ir oficiālas (atzītas), pārējām drogām kopš 1972.g. ir farmakopejas panti un pagaidu panti, bet ārstniecības augi, kurus izmanto arī citās tautas saimniecības nozarēs, ir izstrādāti Valsts standarti. Visos šajos normatīvi tehniskajos dokumentos noteikts, ka augu drogām jābūt labas kvalitātes, un šie noteikumi obligāti jāievēro visiem ārstniecības augu vācējiem un pieņēmējiem.
Lai ārstniecības augus varētu izmantot ārstniecībā, tie labi jāpazīst. Lietojot neatbilstošus augus, veselībai var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Padomju Savienībā apmēram 50% no kopējā ārstniecības augu drogu daudzuma un 75% pēc nomenklatūras iegūst no savvaļas augiem. Daudzus ārstniecības augus (apmēram 60 sugu) kultivē, dažus importē (sennas lapas, Tangutijas rabarbera saknes, strofanta sēklas, hinīnkoka mizu u.c), vairākus desmitus ārstniecības augu sugu (sevišķi lakricu) eksportē.
Ārstniecības augus var sadalīt grupās pēc to ķīmiskā sastāva, tomēr praktiskai lietošanai tos parocīgāk grupēt pēc galvenās farmakoloģiskās iedarbības uz organismu, piem., ārstniecības augi, kurus lieto par caurejas līdzekļiem (krūklis, pabērzs), diurētiskiem līdzekļiem (kosa, miltene), nomierinošiem līdzekļiem. (apiņi, baldriāns), prettārpu līdzekļiem (ķirbis, ozolpaparde), sirds līdzekļiem (kreimene, uzpirkstīte), žultsdzinējiem līdzekļiem (bārbele, kaķpēdiņa).
Zinātnes nozari, kas pētī ārstniecības augus un no tiem iegūtos materiālus zāļu gatavošanai, sauc par farmakognoziju.