ASFIKSIJA
patoloģisks stāvoklis, kad organismā elpošanas traucējumu vai elpošanas apstāšanās dēļ rodas skābekļa trūkums un uzkrājas ogļskābā gāze. Asfiksija rodas, ja mehāniski pārtraukta gaisa ieplūde elpošanas ceļos. Cēlonis var būt kakla saspiedums no ārpuses, balsenes, elpvada, bronhu nosprostojums ar svešķermeni vai audzēju, balsenes ieejas tūska pēc ķīmiska apdeguma. Asfiksija var rasties arī dažos saindēšanās gadījumos, ja neizdara elpināšanu. Bērni var piedzimt asfiksijas stāvoklī, ja priekšlaicīgi beigusies skābekļa piegāde no mātes organisma (caur placentu un nabassaiti), bet elpošana nav vēl sākusies (skatīt arī jaundzimušais). Tā kā asfiksijas gadījumā asinīs ir palielināts reducētā hemoglobīna daudzums, āda kļūst zilgana, sirdsdarbība ir vāja, neritmiska; var rasties bezsamaņa, asinsizplūdumi smadzenēs, var apstāties elpošana un sirdsdarbība. Ārstē, novēršot asfiksijas cēloni. Ja nepieciešams, izdara elpināšanu, veic netiešo sirds masāžu.