ASIŅOŠANA
asins izplūšana no bojātiem asinsvadiem. Asinsvada bojājuma cēlonis var būt asinsvadu sienas traumas pēc sitieniem vai ievainojumiem, dažādi patoloģiski procesi (piem., strutaini iekaisumi, ļaundabīgi audzēji, vēnu mezglveida paplašināšanās), kā arī neirodistrofiskas pārmaiņas asinsvadu sienā, kad pastiprinās sīko asinsvadu sienu caurlaidība (piem., dzeltes, hipovitaminozes, sepses gadījumā).
Pēc tā, kādi asinsvadi bojāti, izšķir arteriālo asiņošanu (no artērijām), venozo asiņošanu (no vēnām), kapilāro asiņošanu (no kapilāriem) un parenhimatozo asiņošanu (no t.s. parenhimatozo orgānu - aknu, nieru, liesas irdenajiem audiem, kas bagāti ar asinsvadiem). Arteriālajai asiņošanai raksturīga samērā spēcīga, pulsējoša, parasti gaiši sārta asins strūkla; ja organismā trūkst skābekļa, arteriālās asinis var būt tumšākas. Venozajai asiņošanai raksturīga tumši sarkana, mazāk spēcīga, nepulsējoša, pastāvīga strūkla. Kapilārās asiņošanas gadījumā asinis no audiem sūcas vienmērīgi kā no sūkļa. Plašu ievainojumu gadījumā var attīstīties kombinēta arteriālā, venozā un kapilārā asiņošana. Parenhimatozā asiņošana ir difūza un grūti apturama; parenhimatozo orgānu asinsvadi saistīti ar saistaudiem un tāpēc nesaplok.
Asiņošana var būt ārēja - asinis izplūst no brūces uz āru, piem., ādas un mīksto audu bojājumi, un iekšēja - asinis izplūst ķermeņa dobumos vai orgānos. Asinis var izplūst krūšu dobumā (ja ievainota krūšu dobuma siena, plaušas, lielie asinsvadi), vēdera dobumā (ja ir aknu plīsums, ārpusdzemdes grūtniecība u.c), gremošanas traktā (ja ir kuņģa vai zarnu čūla), sirds somiņā, locītavu dobumos (ja ir sasitumi) u.c. Iekšējas asiņošanas gadījumā asinis var izdalīties uz āru atkrēpojot vai atvemjot (ja bijis plaušu vai gremošanas orgānu bojājums), tumšu, asiņainu izkārnījumu veidā (asiņošana no gremošanas orgāniem), ar urīnu (hematūrija), no dzemdes (dzemdes asiņošana). Ja asinis no bojātā asinsvada izplūst ķermeņa audos, izveidojas asinsizplūdums.
Asiņošanas intensitāte atkarīga no bojāto asinsvadu veida, lieluma un ievainojuma plašuma. Sevišķi spēcīga asiņošana novērojama, ja ir lielāku artēriju bojājumi un sirds ievainojumi. Pieauguša cilvēka organismā asiņu ir apmēram 5 l t.i., 1/13 ķermeņa masas. Klīniskie novērojumi rāda, ka 1/3 asiņu zaudēšana (1,5-1,7 l) var kļūt bīstama dzīvībai, bet, ja zaudē 1 /2 asiņu (2,5 l), var iestāties nāve. Neizturīgāki pret lielu asins zaudējumu ir mazi bērni un vecāki cilvēki, kuriem šādos gadījumos ir samērā vāja organisma piemērošanās reakcija; sievietes pret asins zaudējumu ir izturīgākas nekā vīrieši. Sevišķi bīstami dzīvībai ir strauji, lielāki asins zaudējumi, ja tie kombinējas ar traumatisko šoku. Nāves cēlonis ir strauja cirkulējošā asins daudzuma samazināšanās, jo stipri pasliktinās orgānu apgāde ar arteriālām asinīm un iestājas skābekļa bads. Tas rada smagus vielmaiņas un orgānu funkcionālos traucējumus; īpaši neizturīgas pret skābekļa badu ir galvas smadzenes, kā arī muguras smadzenes un parenhimatozie orgāni (aknas, nieres).
Ilgāk asiņo grieztas brūces ar gludām malām; dragātās, plēstās brūcēs bojāto asinsvadu sienas ātrāk sakļaujas un trombozējas. Asins zaudējums atkarīgs no asiņošanas intensitātes, kā arī no asins recēšanas sistēmas aktivitātes, piem., grūti ir apturēt asiņošanu cilvēkiem, kas slimo ar hemofiliju u.c. slimībām, kuras rada asins recēšanas traucējumus. Sniedzot pirmo palīdzību, bieži vien izdara tikai asiņošanas pagaidu apturēšanu, lai cietušais nenoasiņotu, transportējot to uz ārstniecības iestādi.
Asiņošanas pagaidu apturēšanu var izdarīt, novietojot ievainoto ķermeņa daļu augstāk par ķermeni, saspiežot asinsvadus bojājuma vietā ar pārsēju, fiksējot locekli noteiktā stāvoklī, saspiežot bojāto asinsvadu ar pirkstiem vai ar žņaugu tuvāk sirdij (centrāli) no bojājuma vietas. Kapilāro un venozo asiņošanu, kā ari sīkāku artēriju asiņošanu var apturēt, uzliekot stingru, spiedošu pārsēju un novietojot ievainoto ķermeņa daļu augstāk par ķermeni. Arteriālās asiņošanas apturēšanai drošākais un efektīvākais paņēmiens ir žņauga uzlikšana tuvāk sirdij (centrāli) no bojājuma vietas. Par žņaugu var lietot izturīgu saiti, dvieli, lakatu, bet vislabāk - elastīgu gumijas saiti vai cauruli. Locekļu asiņošanas gadījumā parastās žņauga uzlikšanas vietas ir augšdelms (rokai) vai augšstilbs (kājai), jo šeit ērti piespiest artēriju pie kaula un pārtraukt asins pieplūdi ievainotajam loceklim. Žņaugs jāsavelk tik cieši, līdz artērija pilnīgi nospiesta un izzūd tās pulsācija perifērijā. Ja žņaugs nav uzlikts pietiekami cieši, asiņošana turpinās un var pat pastiprināties, jo saspiestas ir tikai vēnas, loceklim joprojām pieplūst arteriālās asinis, bet pa vēnām asinis aizplūst nespēj un rodas venozo asiņu sastrēgums. Jāievēro, ka pēc 1/2 stundas žņaugs uz brīdi jāatlaiž, lai novērstu locekļa paralīzi vai pat atmiršanu; otrreiz žņaugu drīkst uzlikt ne uz ilgāku laiku kā 1/2 stundu (ziemā) vai 1 stundu (vasarā). Pēc žņauga uzlikšanas pie tā piestiprina zīmīti ar precīzu uzlikšanas laiku (datums, stunda, min.). Ja žņaugs nav pieejams vai arī ja vajadzīgajā vietā to grūti uzlikt, artēriju pie kaula piespiež ar pirkstu.
Galīgo asiņošanas apturēšanu izdara, apstrādājot brūci ķirurģiski: lielākos asinsvadus sašuj, bet sīkākos nosien. Ja ir akūts, liels asins zaudējums, novērš akūtās mazasinības parādības (skatīt anēmija), pārlejot asinis vai asins plazmas aizstājējus (poliglukīnu u.c). Lai uzlabotos galvas smadzeņu un dzīvībai svarīgo iekšējo orgānu asinsapgāde, cietušo nogulda uz muguras, nolaižot galvu iespējami zemu. Kājas jāpaceļ uz augšu un cieši jānosaitē virzienā no pēdām uz sirdi ar saiti, lai, cik iespējams, izspiestu asinis no kājām centrālajos asinsvados un uzlabotu dzīvībai svarīgo orgānu asinsapgādi.
Iekšējo orgānu asiņošanas gadījumā, piem., ja ir asiņošana pa muti plaušu slimību gadījumā, slimniekam nepieciešams absolūts miers, svaigs gaiss (var elpot skābekli), gultas režīms; steidzīgi jāizsauc ārsts. Parenhimatozo orgānu asiņošanu dažreiz var apturēt, lietojot asins apturēšanas līdzekļus, piem., 10% kalcija hlorīda šķīdumu intravenozi, K vitamīnu u.c. preparātus.
Lielas, dzīvību apdraudošas asiņošanas gadījumā vispirms aizstāj zaudētās asinis, izdarot asins pārliešanu (500 ml un vairāk); pēc tam asinis pārlej atkārtoti nelielās, tā saucamās hemostatiskās devās. Sevišķi efektīva iekšējās asiņošanas apturēšanai ir tiešā asins pārliešana no donora cietušajam. Asins recēšanu veicina arī asins plazma, fibrinogens u.c. Ja šie pasākumi nedod panākumus, asiņošanu aptur operācijas ceļā. Att.