ASKARIDOZE
invāzijas slimība, ko ierosina cērme (Ascaris lumbricoides); viena no helmintozēm. Askaridozes izplatību nosaka apdzīvoto vietu un pilsētu klimatiskie un sanitāri higiēniskie apstākļi. Sastopama visā mērenajā joslā. PSRS izplatīta dažos Kaukāza, Eiropas daļas centrālajos un Ukrainas PSR rajonos, kā arī Baltkrievijas, Lietuvas un Latvijas PSR. Vietās, kur ir sauss klimats, kā arī aukstajos ziemeļu apgabalos askaridoze sastopama reti. Tā biežāk mēdz būt bērniem nekā pieaugušajiem.
Askaridozei raksturīgi galvenokārt dispeptiski un alerģiski organisma darbības traucējumi. Atsevišķos gadījumos jūtamu traucējumu nav. Nereti askaridozes klīniskā gaita ļoti smaga. Askaridozes klīniskajā gaitā izšķir migrācijas stadiju un zarnu stadiju.
Migrācijas stadija. Simptomi rodas galvenokārt sakarā ar kāpuru migrāciju. Kad notikusi invadēšanās ar nobriedušām cērmju olām, tievajā zarnā izšķiļas kāpuri, kas pa mazo asinsrites loku apm. 4 stundās nonāk plaušās un tur paliek līdz 7 dienām. Šajā laikā daļa kāpuru iet bojā, bet daļa migrē no asinsvadiem bronhiolās un alveolās. Gan kāpuru izdalītie vielmaiņas produkti, gan arī beigto kāpuru sadalīšanās produkti palielina organisma jutīgumu. Dažreiz šajā stadijā plaušās ir perēkļveida infiltrācija, kas ir ļoti nepastāvīga un apmēram 3-5 dienu laikā izzūd, bet reizēm atkārtojas no jauna. Infiltrācija plaušās diezgan bieži saistīta ar eozinofiliju asinīs. Slimnieki sūdzas par nogurumu, sāpēm krūtīs, klepu. Var būt paaugstināta t°, galvassāpes un reibonis, dažreiz nātrenei līdzīgi izsitumi uz ādas vai sīki pūslīši uz rokām un kājām. Līdzīgu klīnisku ainu cilvēka organismā var radīt dzīvnieku (suņu, kaķu, cūku) cērmju kāpuru migrācija pa cilvēka mazo asinsrites loku.
Zarnu stadiju iedala 2 fāzēs. Pirmā ilgst apmēram 2 1/2 mēn. un praktiski netiek diagnoscēta, bieži vien slimniekam jūtamu traucējumu nav. Organismā ir nepieaugušas cērmes. Otrās fāzes laikā, kad cērmes jau sasniegušas dzimumgatavību, slimniekam rodas slikta dūša, vemšana, ēstgribas traucējumi, neregulāra zarnu darbība, īslaicīgi paaugstināta t°, lēkmjveida sāpes pakrūtē un vēdera vidusdaļā. Nereti ir pastiprināta siekalu izdalīšanās, sevišķi naktī, un alerģiskas parādības. Zarnu askaridoze var izpausties tāpat kā daudzas citas slimības, piem., epilepsija, meningīts, zarnu iekaisums, vēdertīfs, čūlas slimība, Dažreiz var būt komplikācijas - galvenokārt zarnu nosprostojumi, cērmju ielīšana šaurās atverēs.
Askaridozes ietekmē daudzu infekcijas slimību (masalu, difterijas, skarlatīnas, tuberkolozes) gaita kļūst daudz smagāka, 47,3% gadījumu samazinās sālsskābes daudzums kuņģa sulā. Ļoti bieži, it sevišķi bērniem, ir palielināts eritrocītu grimšanas ātrums. Var būt pazemināts arteriālais un venozais spiediens, mazasinība, pastiprināta uzbudināmība, slikts miegs, nogurums, smaguma sajūta galvā, dažreiz apātija un darbaspēju samazināšanās. Bērniem nereti rodas kaprīzes, izklaidība, nakts bailes, halucinācijas.
Askaridozi diagnoscē, ja cilvēka izkārnījumos atrod cērmju olas. Migrācijas stadijas laikā, kā arī zarnu stadijas pirmajā fāzē, kad cērmes nav sasniegušas dzimumgatavību, izmanto imunoloģiskās un bioķīmiskās izmeklēšanas metodes.
Ārstē galvenokārt ar dažādiem piperazīna savienojumiem u.c. prettārpu līdzekļiem; dažkārt ar skābekli. Invāzijas gadījumā jāgriežas pie ārsta, kas atkarībā no slimnieka vecuma un organisma fizioloģiskā stāvokļa nosaka ārstēšanas kursu. Masveida ārstnieciskos un profilaktiskos pasākumus (dehelmintizāciju) LPSR racionālāk veikt septembrī un oktobrī, jo novembrī un decembrī parazitē galvenokārt jau pieaugušas cērmes, kas kopā ar invadētā cilvēka izkārnījumiem izdala ārējā vidē ļoti daudz olu. Askaridoze jāārstē tūdaļ pēc tās konstatēšanas. Ja invadētā cilvēka apkārtnē var izveidoties askaridozes perēklis, jāizmeklē visi ģimenes locekļi un invāzijas gadījumā dehelmintizācija jāizdara nekavējoties. Pēc dehelmintizācijas izdalījušos parazītus un izkārnījumus visvienkāršāk dezinficēt, aplejot tos ar divkāršu daudzumu verdoša ūdens un atstājot 30-40 min. slēgtā traukā. Šajā nolūkā var izmantot arī hlorkaļķus, karbolskābi vai lizolu.
Profilakse. Novērst augsnes piesārņošanu ar cērmju olam. Visefektīvāk to var panākt, dzīvojamās mājās ierīkojot kanalizāciju un centralizētu ūdensvadu. Ja tas nav iespējams, jāgādā sanitārām prasībām atbilstošas labierīcības. Izkārnījumu masa, pirms ar to mēslo augsni, jākompostē. Dārzeņi, ogas un augļi pirms lietošanas rūpīgi jānomazgā tekošā ūdenī un jānoskalo ar verdošu ūdeni. Arī bērnu rotaļlietas laiku pa laikam ieteicams nomazgāt ar ziepēm un noskalot ar verdošu ūdeni. Produkti jāsargā no mušām un putekļiem. Ikvienam ieteicams reizi gadā, vislabāk rudenī, pārbaudīties poliklīnikā.