ATMIŅA
smadzeņu īpašība saglabāt un reproducēt ierosas impulsu pēdas un impulsos kodēto informāciju.
Galvenie atmiņas procesi: iegaumēšana, atcerēšanās un aizmiršana. Mehāniska iegaumēšana jeb asociāciju izstrāde saistīta ar informācijas grupēšanu pēc formālām pazīmēm - pēc secības telpā un laikā, ārējās līdzības vai kontrasta (mehāniskās iegaumēšanas galējība - t.s. iekalšana); daudz produktīvāka ir loģiskā iegaumēšana - ar grupēšanu pēc būtiskām pazīmēm, informācijas iekļaušanu augstākās pakāpes jēdzienu un vērtējumu sistēmās. Pēc tā, kurš analizators visproduktīvākais, izšķir redzes, dzirdes un motorisko (kustību) atmiņu; visbiežāk sastopama jauktā atmiņa. Pēc informācijas veidiem, kurus visvieglāk iegaumē un atceras, izšķir tēlaino atmiņu, kurā liels īpatsvars redzes un dzirdes tēliem, vārdisko (arī skaitļu u.c. nosacītu zīmju) un emocionālo atmiņu.
Iegaumēšana un atcerēšanās var būt apzināta vai neapzināta (visekonomiskākā), aizmiršana parasti ir neapzināta. Izšķir īslaicīgo (operatīvo) un paliekošo (permanento) atmiņu. Īslaiсīgās atmiņas pamatā ir nervaudu pašierosināšanās: kairinājuma izraisītie impulsi turpina riņķošanu tīklveidā sakārtotu nervu šūnu grupās vēl daudzas sekundes vai minūtes pēc kairinājuma izbeigšanās. Paliekošās atmiņas pamatā ir nervu šūnu tīklveida struktūrās riņķojošo impulsu izraisītās molekulārās un morfoloģiskās pārmaiņas nervaudos, kuras kodē impulsu nesto informāciju. Sevišķa nozīme ir selektīvai nervu sinapšu uzbriešanai un telpiskai orientācijai, kas regulē impulsu izplatību noteiktā virzienā un tādējādi sekmē dažādu šūnu grupu aktivāciju un līdz ar to telpā un laikā stingri diferencētu molekulāro un morfoloģisko pārmaiņu rašanos nervaudos, kas sākumā ir atgriezeniskas, bet, aktivācijai atkārtojoties, kļūst neatgriezeniskas. Turpmāk katrs kairinājums, kas izraisa smadzeņu ierosu, kura līdzīga ierosai, kas radījusi iepriekš minētās pārmaiņas, aktivē attiecīgās nervu sinapses un šūnas, tāpēc cilvēks atceras agrāk iegaumēto. Nervaudu molekulāro un morfoloģisko pārmaiņu, t.i., strukturālo pārgrupējumu skaits ir pietiekami liels, lai nodrošinātu ik dienas saņemtās un pārstrādātās informācijas saglabāšanos līdz pat vecumam. Taču uz vecumu pakāpeniski izsīkst visvieglāk un visātrāk izraisāmo pārgrupējumu skaits, tāpēc iegaumēšana, it īpaši mehāniskā, prasa lielāku gribas piepūli un laiku.
Atmiņu var stipri uzlabot ar sistemātiskiem iegaumēšanas un atcerēšanās vingrinājumiem, kas izkopj prasmi savienot mehānisko atmiņu ar loģisko, nodrošina iegaumēšanas paškontroli. Atmiņas mehānismos svarīga nozīme ir neiroglijas šūnām, kas ir RNS krātuve un regulē tās transportu uz blakus esošajām nervu šūnām. Pierādīts, ka, pavairojot RNS daudzumu un intensificējot vielmaiņu nervu šūnās, iespējams atmiņu uzlabot. Dažādas slimības var izraisīt atmiņas traucējumus. Att.