AUDZĒJI
jaunveidojumi, kas rodas vietējas pastiprinātas audu augšanas dēļ, turklāt šūnu augšana un vielmaiņa nenoris normāli. Audzēju audi atšķiras no normālajiem ar šādām galvenajām specifiskajām bioloģiskajām īpatnībām: atšķirīga šūnu un audu uzbūve, šūnu spēja strauji un nepārtraukti dalīties, autonomi augt, atbīdot veselos audus vai arī ieaugot tajos, spēja izveidot jaunu audzēju, ja veselam dzīvniekam pārstāda audzēja gabaliņu u.c. (skatīt audzēja šūna).
Audzēju nedrīkst sajaukt ar audu pietūkumu, ko rada, piem., trauma vai iekaisums. Pēc izcelsmes audzējus iedala 2 galvenajās grupās: epitēlijaudu un saistaudu audzējos. Katru šo grupu var iedalīt sīkāk pēc audiem, no kuriem audzējs izveidojies, piem., epitēlijaudu audzēji ir epitelioma (no epitēlija), adenoma (no dziedzerepitēlija), saistaudu audzēji - fibroma, lipoma (no taukaudiem), osteoma (no kaulaudiem), hondroma (no skrimšļaudiem). Atsevišķi mēdz nodalīt audzējus, kas veidojušies no embrionālajiem audiem. Nereti audzējus klasificē, nosaucot pēc orgāna, kurā tie veidojušies, piem., hepatoma - aknu audzēji ; neirinoma - nervaudu audzēji; angioma - asinsvadu audzēji.
Pēc augšanas īpatnībām audzējus iedala labdabīgajos un ļaundabīgajos. Labdabīgie audzēji (kā epitēlijaudu, tā saistaudu) parasti aug lēni, atbīdot apkārtējos audus, bet neieaugot tajos; labdabīgos audzējus bieži ietver kapsula, tāpēc operējot tie viegli izlobāmi; tie neveido jaunus audzēja perēkļus - metastāzes un nedod recidīvus. Ļaundabīgie audzēji gandrīz vienmēr aug ātri, iespiežas veselajos audos un orgānos (t.s. infiltratīvā augšana), rada metastāzes citās organisma vietās, kur audzēju šūnas nokļūst ar asinīm vai limfu; ja nav izoperēti visi audzēja audi, veidojas recidīvi. Ļaundabīgi audzēji nelabvēlīgi ietekmē audzēja nesēja organisma bioloģiskās funkcijas, saindējot to ar audzēja audu vielmaiņas produktiem (audzēju izraisītā intoksikācija) un radot visa organisma novājēšanu (audzēja ierosinātā kaheksija).
Ļaundabīgs audzējs, kas izveidojies no saistaudiem, sauc par sarkomu, no epitēlijaudiem izveidojušos audzēju - par vēzi jeb karcinomu. Vispāratzītas teorijas, kas izskaidrotu audzēja rašanās cēloņus, pagaidām vēl nav. Patlaban visvairāk izplatītas ir t.s. daudzcēloņu (polietioloģiskā), vīrusu un kancerogēno vielu teorijas.
Daudzcēloņu teorija audzēja izcelsmi saista ar vairāku faktoru iedarbību uz organismu (ķīmiskie un fizikālie kancerogēnie faktori, onkovīrusi, jonizējošais starojums, kā arī faktori, kas saistāmi ar pārmaiņām pašā saslimušajā organismā, - hormonālā līdzsvara traucējumi, embrionālās attīstības defekti, hroniska iekaisumu sekas).
Audzēji sastopami kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem; to izplatības biežums cilvēkiem, pēc statistikas datiem, pēdējos gadu desmitos pieaug, it īpaši lielpilsētās. Šo pieaugumu bieži uzskata par relatīvu un cenšas izskaidrot ar audzēju pilnīgāku diagnostiku, precīzāku uzskaiti, iedzīvotāju vidējā mūža ilguma palielināšanos, bērnu mirstības samazināšanos; tomēr saslimstība ar dažām audzēju formām (piem., ar plaušu vēzi) pēdējos gadu desmitos pieaug, it sevišķi industriāli attīstītās valstīs (Anglijā, ASV). Pēc Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas datiem (publicēti 1976. g.) par nāves cēloņiem 59 valstīs redzams, ka ļaundabīgie audzēji ir vienā no pirmajām vietām. Ļaundabīgo audzējo biežums pēc to lokalizācijas dažādās pasaules valstīs ir dažāds un atkarīgs no daudziem faktoriem (meteoroloģiskie apstākļi, sadzīves īpatnības, arodfaktori u.c).
Ārstēšanā izmanto ķirurģisko, staru un medikamentozo terapiju, kā arī imūnterapiju. Ķirurģiski ārstē labdabīgos audzējus, kā arī ļaundabīgos audzējus to attīstības sākumstadijās. Ļaundabīgo audzēju audus pilnīgi izoperē kopā ar visu orgānu vai tā daļu (radikāla operācija) vai arī tikai uzlabo audzēju bojātā orgāna funkciju (paliatīvā operācija). Apstarošana ar rentgenstarojumu, kā arī dažu elementu radioaktīvo izotopu (kobalta, joda, fosfora, zelta u.c.) radītais starojums var būt patstāvīgs audzēju ārstēšanas veids vai arī tikai papildināt ķirurģisko ārstēšanu; par patstāvīgu metodi to biežāk lieto ādas, gļotādas (lūpas, mutes dobuma) un vairogdziedzera vēža, kā arī siekalu dziedzera, balsenes, rīkles, sieviešu dzimumorgānu ļaundabīgo audzēju ārstēšanā.
Audzēju medikamentozajā terapijā izmanto galvenokārt 5 medikamentu grupas: 1) alkilējošos preparātus (tiofosfamīds, novembihīns, ciklofosfāns, sarkolizīns); 2) antimetabolītus (metotreksāts, fluoruracils, ftorafūrs); 3) antibiotikas (aktinomicīni, adriamicīns, bleomicīns, karminomicīns); 4) augu vielu preparātus (kolhamīns, vinblastīns); 5) hormonu preparātus (testosterons, sinestrols, fosfestrols, deksametazons), kurus lieto galvenokārt hormonāli atkarīgu audzēju ārstēšanā. Visi šie preparāti iedarbojas uz audzēja šūnām - kavē to vairošanos, traucē audzēja šūnu vielmaiņu un veicina to sabrukumu. Imūnterapija stimulē slimnieka organisma aizsargreakcijas. Ārstēšanas efektivitāte atkarīga galvenokārt no tā, cik agri audzēju konstatē; neielaistās slimības stadijās iespējama pilnīga izārstēšana. Jo vēlāk sākta ārstēšana, jo sliktāki rezultāti.
Profilaksē liela nozīme masveida pretvēža apskatēm, kurās iespējams atklāt audzēju agrīnā stadijā un sākt ārstēšanu. Liela nozīme arī savlaicīgai hronisku iekaisumu un vēždraudes slimību ārstēšanai, kā arī darba un sadzīves higiēnas pasākumiem - tie novērš nelabvēlīgu faktoru ietekmi uz organismu. Skatīt arī acu audzēji; ādas audzēji; ateroma; dzimumorgānu audzēji; elpošanas orgānu audzēji; galvas smadzeņu audzēji; gremošanas orgānu audzēji; izvadorgānu audzēji; kaulu audzēji; krūts dziedzera audzēji; limfātiskās sistēmas ļaundabīgie audzēji; lūpas vēzis; melanoma; mioma; muguras smadzeņu audzēji.