Bulīmija: Attīstība, brīdinājuma signāli un ārstēšana
Raksta autori: Kristīna Mackeviča, bērnu psihiatrs, Lelde Vētra, ārste – rezidente bērnu psihiatrijā
Bulīmija bieži vien, ja tā var teikt, slēpjas aiz smaidīgām sejām un ārēji šķietami veiksmīgiem dzīvesstāstiem, taču iekšēji tā izraisa milzīgas emocionālas un fiziskas ciešanas. Dzīve starp atspulgiem spogulī ir cīņa ar paša ķermeņa tēlu un iekšējo konfliktu, ko pastiprina sabiedrības uzliktais spiediens.
Bulīmija (bulimia nervosa) ir ēšanas traucējumi, kas raksturojas ar pārmērīgām rūpēm par ķermeņa svaru, bailēm palikt resnam, atkārtotām kompulsīvām pārēšanās epizodēm un tālāku kompensējošu uzvedību ar mērķi izvairīties no svara pieauguma.
Ar bulīmiju pārsvarā saslimst pusaudža gados vai jaunībā, nereti šie ēšanas traucējumi sākušies ar anoreksijas epizodi bērnībā un pēc kāda laika pārgājuši bulīmijā.
Latvijā, atbilstoši Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas datiem, pēdējo četru gadu laikā bulīmijas pacientu skaits ir dubultojies. Daļēji tas skaidrojams ar uzlabotu diagnostiku un labāku pieejamību specializētai palīdzībai. Tomēr jāpatur prātā, ka šobrīd redzamā pacientu daļa nereprezentē visu populāciju, jo nereti pacienti ar ēšanas traucējumiem pēc palīdzības vēršas novēloti, vai to izvairās saņemt vispār. Aizdomu gadījumā ir būtiski vērsties pēc palīdzības, jo agrīna reaģēšana un atbilstoša rīcība var novērst nopietnas veselības problēmas, kā arī palīdzēt atgūt gan fizisko, gan emocionālo veselību.
Bulīmijas raksturojums – mežonīgais cikls, jeb pārēšanās aplis
Bulīmijas radīto iekšējo konfliktu labi paskaidro attēlā redzamais “Pārēšanās aplis”, atspoguļojot ciklisko cīņu starp vēlmi kontrolēt savu ķermeni, svaru un emocionālo nepieciešamību izmantot ēdienu kā stresa un trauksmes regulatoru.
Šāds apburtais ēšanas un attīrīšanās cikls būtiski ietekmē gan mentālo, gan fizisko veselību, izraisot pastāvīgu stresu, trauksmi un nogurumu. Cilvēks kļūst izolēts no sociālās dzīves un var zaudēt interesi par citām aktivitātēm, jo lielākā daļa domu un enerģijas tiek veltīti ēdienreižu plānošanai, bažām par to izraisītajām sekām un centieniem noslēpt no citiem savu slimību.
1. Rodas vēlme ēst, palielinās trauksme un iekšējā spriedze: pirmajā posmā cilvēks piedzīvo intensīvu vēlmi ēst, kas bieži vien ir saistīta ar emocionālu stresu, trauksmi vai spriedzi. Šo vēlmi var izraisīt dažādi faktori, piemēram, negatīvas emocijas, zema pašapziņa vai sociālais spiediens ārējā izskata ideālam. Šajā stadijā ēdienu uztver kā veidu mazināt emocionālo diskomfortu.
2. Notiek pārēšanās: pārēšanās posmā cilvēks neapturami ēd lielu daudzumu ēdiena īsā laika periodā. Šo epizodi raksturo kontroles zaudēšanas sajūta un kompulsīva ēšana, kuras laikā cilvēks nespēj pārtraukt ēst, pat, ja jūt fiziskas sāpes no pārpilnības. Psiholoģiski tas var būt saistīts ar mēģinājumu aizbēgt no negatīvām emocijām vai stresa, izmantojot ēdienu kā galveno stresa mazināšanas metodi. Pārēšanās laikā cilvēks var sajust īslaicīgu atvieglojumu, bet tas ātri pārvēršas par vainas sajūtu un kaunu.
3. Kompensatorie uzvedības modeļi ar mērķi izvairīties no svara pieauguma: Pēc pārēšanās epizodes cilvēks piedzīvo spēcīgu kauna un vainas sajūtu, gan par nespēju kontrolēt savus ēšanas paradumus, gan par apēsto, tādēļ rodas vēlme atbrīvoties vai “attīrīties” no šī ēdiena, izraisot vemšanu, sportojot, lietojot caurejas līdzekļus. Šī uzvedība ir saistīta ar vēlmi atgūt kontroli pār savu ķermeni un svaru.
4. Kauna un riebuma sajūta: šajā posmā cilvēks izjūt intensīvu kaunu un riebumu pret sevi, ko izraisa gan pārēšanās epizode, gan kompensācijas uzvedība. Šīs emocijas var būt ļoti nomācošas un radīt vēl lielāku emocionālo stresu. Cilvēks var justies izolēts un noslēgts, bieži vien gadiem cenšoties noslēpt pārēšanās un vemšanas epizodes no ģimenes, draugiem, un citiem apkārtējiem. Šī iemesla dēļ viņš izmaina savu ierasto ikdienu, piemēram, iepērkoties dažādos veikalos, lai nepievērstu citu uzmanību lieliem un biežiem ēdiena pirkumiem, apmeklējot pasākumus, kur paredzēta ēšana, vai jau iepriekš ieplānojot, kur būs iespēja no apēstā atbrīvoties. Šis emocionālais stāvoklis vēl vairāk pasliktina pašvērtējumu un veicina trauksmes un depresijas attīstību.
5. Stingrs diētas plāns, kas visbiežāk izdodas tikai noteiktu laika periodu: plāns bieži vien ir ļoti ierobežojošs un grūti ievērojams ilgtermiņā. Sākumā cilvēks var justies apņēmības pilns un cerīgs, bet drīz vien stingrie ierobežojumi rada vēl lielāku stresu un trauksmi. Kad diēta kļūst pārlieku smaga, cilvēks nespēj to ilgstoši ievērot, kas bieži vien izraisa atkārtotu pārēšanos un cikla atsākšanos, tā turpinoties gadiem ilgi. Slimības pasliktināšanās periodos vemšanu izraisa pat pēc katras ēdienreizes, pat ja nav bijusi pārēšanās.
Bulīmijas attīstība – tik viegli kā noķert klepu vējā?
Bulīmijas etioloģija ir sarežģīta un ietver bioloģisku, psiholoģisku un sociālu faktoru savstarpēju mijiedarbību, kas ietekmē slimības attīstību.
Bioloģiskie faktori:
- ģenētiskais mantojums. Pētījumi liecina, ka bulīmija biežāk sastopama cilvēkiem, kuru ģimenēs bijuši ēšanas traucējumi, norādot uz ģenētisku saikni. Tas nozīmē, ka cilvēki ar ģimenes vēsturi ir pakļauti lielākam riskam, jo ģenētiskie faktori var ietekmēt ēšanas uzvedību un ķermeņa svara regulēšanu;
- smadzeņu ķīmija. Serotonīns un dopamīns ir ķīmiskas vielas smadzenēs, kas ietekmē apetīti, garastāvokli un uzvedību. Ja šo vielu līmenis ir nesabalansēts, tas var ietekmēt emocionālo stāvokli un impulsu kontroli, izraisot pārēšanās epizodes un tālāku kompensācijas uzvedību.
Psiholoģiskie faktori:
- zema pašvērtējuma sajūta. Cilvēki ar bulīmiju bieži izjūt negatīvu pašvērtējumu un pastiprinātu nepieciešamību saņemt apkārtējo novērtējumu. Viņiem ir tendence pārāk kritiski vērtēt savu ķermeni un izskatu, salīdzināt sevi ar apkārtējiem un piešķirt izskatam neproporcionāli lielu nozīmi savā vērtību sistēmā;
- emocionālais diskomforts. Nereti ar bulīmijas attīstību ir saistīta depresija, trauksme un citi emocionāli traucējumi.
Sociālie faktori:
- kultūras un sabiedrības spiediens. Plašsaziņas līdzekļi un sociālie tīkli bieži vien idealizē slaidumu un noteiktus ķermeņa standartus, radot spiedienu atbilst šiem ideāliem. Sabiedrībā popularizētie uzskati par skaistumu un pievilcību var radīt ievērojamu stresu un veicināt ēšanas traucējumu attīstību;
- ģimenes dinamika. Ģimenēs, kurās ir augsti sasniegumu un izskata standarti, bērni var justies spiesti tiem atbilst. Ģimenes locekļu negatīvi komentāri par svaru vai izskatu var ievērojami ietekmēt pašvērtējumu un veicināt ēšanas traucējumu attīstību.
Brīdinājuma signāli
Neraugoties uz to, ka bulīmijas simptomi tiek rūpīgi slēpti, ģimene un draugi var pamanīt brīdinājuma signālus.
Galvenie “sarkanie karogi”, kam jāpievērš uzmanība, ir izmaiņas ēšanas paradumos, kas ietekmē uzvedību, emocionālo un fizisko stāvokli. Lai gan ēšanas paradumi dažkārt mainās arī normālas augšanas laikā, vairāku šo "karogu" kombinācija prasa īpašu vērīgumu.
Piemēri:
- rodas īpaša interese par ēdiena sastāvu, kaloriju daudzumu, produktu grupu izslēgšanu, apēstā ēdiena apjoma samazināšanu, mazāku trauku izmantošanu;
- attieksme pret dažādām produktu grupām kļūst melnbalta – labs un slikts ēdiens, vai liess/mazkaloriju un kalorijām bagāts ēdiens;
- no ģimenes mājām novēro ēdiena pazušanu neparasti lielos apjomos;
- negatīva, asa reakcija uz aicinājumu pievienoties ģimenei ēdienreizēs, ēšanas laikā kļūst aizkaitināts, satraucies;
- pēc ēdienreizēm regulāri apmeklē vannas istabu, kur, iespējams, var izraisīt vemšanu;
- krasas svara svārstības, menstruālā cikla iztrūkums, vai regularitātes izmaiņas;
- izmaiņas drēbju izvēlē – platas vai laikapstākļiem neatbilstošas un ķermeni nosedzošas drēbes, bieži vien kā aizbildinājumu izsakot sūdzības par aukstumu;
- sūdzības par vājumu, nespēju, koncentrēšanās grūtībām, tomēr turpina vingrot vai dienas laikā iet ilgstošās pastaigās.
Pacienta ceļš līdz palīdzības saņemšanai
Foto: Freepik.com/ Drazen Zigic
Nereti pacienti psihiatru redzeslokā nonāk ar citu speciālistu palīdzību, piemēram, daudzi vecāki vēršas pie ģimenes ārsta sakarā ar bērna somatiskās veselības pasliktināšanos vai aizdomām par ēšanas traucējumiem. Daži sākotnēji meklē palīdzību pie citu specialitāšu ārstiem, piemēram, ginekologa mēnešreižu iztrūkuma dēļ, endokrinologa - aizkavētas pubertātes dēļ, gastroenterologa ar sūdzībām par aizcietējumiem vai sāpēm vēderā, dermatologa - matu izkrišanas un nagu trausluma dēļ. Nereti vecāki ar bērnu, sakarā ar sociālo izolēšanos un garastāvokļa svārstībām, vēršas arī pie psihologa.
Ir gadījumi, kad ēšanas traucējumus, tajā skaitā bulīmiju, atklāj neatliekamu stāvokļu gadījumos: sirds ritma traucējumi, ģībšanas epizodes, asins piejaukums izvemtajām masām, pašnāvības domas vai mēģinājumi, paškaitējums. Šādos gadījumos pareiza rīcība ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana vai došanās uz slimnīcas Uzņemšanas nodaļu.
Palīdzības iespējas bērniem un pusaudžiem
Bērni un jaunieši līdz 18 gadu vecumam konsultāciju vai specializētu palīdzību ēšanas traucējumu gadījumos var saņemt BKUS BJPVC (Bērnu un jauniešu psihiskās veselība centrs), kur nokļūst vai nu ar ģimenes ārsta nosūtījumu, vai arī vecākiem pašiem interesējoties par palīdzības iespējām un zvanot uz konsultatīvo tālruni ēšanas traucējumu gadījumos. Uz zvanu atbildēs apmācīta medicīnas māsa, kura sarunas laikā primāri izvērtēs informāciju un organizēs riska pakāpei atbilstošu palīdzības saņemšanu.
Ēšanas traucējumu ārstēšanas pamatprincipi
Pirmais uzdevums ir izvērtēt somatiskā un psihiskā riska pakāpi, noskaidrot, kāda ir jaunieša motivācija un gatavība sadarboties, vai būs pietiekams ģimenes atbalsts.
Uzsākot ārstēšanos stacionārā, izvērtē somatisko stāvokli, veic nepieciešamās asins analīzes, kardiogrammu, nozīmē speciālistu konsultācijas (ginekologs, endokrinologs, pediatrs), uztura speciālista konsultācijas un uzsāk psiholoģisko palīdzību.
Bulīmijas gadījumā uztura terapijai ir būtiska loma ēšanas uzvedības normalizēšanā, jo ir jāatjauno ēšanas režīms, jānodrošina atbilstošs ēdiena apjoms, būtiski ir pārtraukt kompensējošo uzvedību (vemšanas izraisīšanu, caurejas līdzekļu lietošanu, pārmērīgu fizisko slodzi, citas darbības, kas veiktas mājās)).
Stacionārās ārstēšanas posma ilgums katram pacientam ir individuāls. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas, ārstēšanu turpina ambulatori vecāku, psihiatru un citu speciālistu uzraudzībā.
Sekas ilgstoši neārstētiem ēšanas traucējumiem
Ēšanas traucējumu radītā slodze organismam rada gan īstermiņa, gan ilgtermiņa sekas, un laicīga to ārstēšana nodrošina labākus rezultātus, kā arī mazina komplikāciju risku.
Bulīmija nereti saistīta ar depresiju, trauksmi, nevēlēšanos dzīvot, apreibinošu vielu lietošanu, kā arī sociālu izolēšanos. Minētie traucējumi rada negatīvas sekas uz spēju par sevi parūpēties, kā arī uzturēt veselīgas attiecības ar apkārtējiem, gūt sasniegumus akadēmiskajā un profesionālajā dzīvē.
Lai arī ēšanas traucējumus primāri ārstē kā psihiatrisku slimību, novēlotas ārstēšanas sekas būtiski ietekmē arī fizisko veselību ilgtermiņā. Specifiski bulīmijai raksturīgas dzīvībai bīstamas sekas kā barības vada audu bojājums, vēnu asiņošana (asinis atvemtajās masās) vai pat plīsums. Paralēli novērojami arī zobu emaljas bojājumi, mutes dobuma čūlas, un siekalu dziedzeru tūska.
Gan bulīmijas, gan anoreksijas gadījumā, ilgstoši neuzņemot pilnvērtīgu uzturu, visā organismā rodas nopietnas izmaiņas: amenoreja, hormonālu svārstību rezultātā pastiprināts apmatojums uz ķermeņa, sirds ritma traucējumi, paaugstināts risks saslimt ar infekciju slimībām, kaulu trauslums, kā arī aizkavēta pubertāte. Smagos gadījumos vielmaiņas traucējumu un badošanās rezultātā var iestāties nāve.
Vecāku loma ārstēšanās procesā
Lai nodrošinātu bērna vai pusaudža veiksmīgu atveseļošanos visos ārstēšanas posmos, ir būtiska vecāku līdzdalība un izpratne par ārstēšanas procesu, kas ir ilgstošs, nereti vairākus gadus, tāpēc vecāki ir galvenais atbalsta un resursu avots. Ir svarīgi sniegt vecākiem nepieciešamo atbalstu, informāciju un apmācību, lai viņi varētu savam bērnam sniegt nepieciešamo palīdzību un to darot, justies droši! Tik pat svarīga ir arī vecāku vēlme uzzināt vairāk par traucējumiem, spēja būt iejūtīgiem un mācēt vērsties pēc palīdzības, kad tā nepieciešama.
Bērna uzturēšanās laikā slimnīcā notiek ne tikai intensīvs darbs ar pašu bērnu, bet arī ar vecākiem, gatavojot ģimeni dzīvei pēc izrakstīšanās. Stacionārā uzsāktā ēšanas režīma turpināšana mājās ir ļoti svarīga veiksmīgai atlabšanai. Ēšanas uzraudzības apvienošana ar skolas gaitām un citām bērna aktivitātēm, ārstēšanas turpināšana ārpus slimnīcas, var būt izaicinoša, tāpēc efektīva un īstenojama plāna izveide ir īpaši būtiska.
Kopsavilkumā
Bulīmijas ārstēšana ir ilgstošs process, kurā nepieciešama pacietība, izturība un cieša sadarbība ar veselības aprūpes speciālistiem, kā arī pacienta tuviniekiem. Agrīna simptomu atpazīšana un savlaicīga palīdzības meklēšana ir būtiska, lai uzlabotu izredzes veiksmīgi atveseļoties un mazinātu ēšanas traucējumu radītos riskus. Tomēr veiksmīgā psihisko traucējumu ārstēšanā tikpat liela nozīme kā spēcīgiem veselības aprūpes speciālistiem, ir arī sabiedrībai – izglītotai, saprotošai un iejūtīgai.
Raksta avots: www.arsts.lv