DZIMUMAUDZINĀSANA
sabiedrības attīstībai un ideoloģijai atbilstošu dzimumattiecību izpratnes izveidošana jauniešos. Dzimumaudzināšana ir viens no vispārīgās audzināšanas jautājumiem. Dzimumaudzināšanā svarīga nozīme ir godīguma, biedriskuma, atbildības sajūtas u. tml. morālo īpašību ieaudzināšanai. Šo uzdevumu palīdz veikt kopīga zēnu un meiteņu audzināšana un mācīšana, dažādi kopīgi pasākumi, ekskursijas, pārgājieni, arī pārrunas, lekcijas, tematiski vakari par jauniešu savstarpējām attiecībām (sociālā un psiholoģiskā aspektā). Ar konkrētiem seksuālās dzīves anatomijas un fizioloģijas jautājumiem vislabāk iepazīstināt ģimenē (māte meitu, tēvs dēlu). Dzimumaudzināšana jāsāk agrā bērnībā. Tai jābalstās uz pareizām vecāku savstarpējām attiecībām un viņu attiecībām pret bērnu. Dzimumaudzināšana
bērnībā nozīmē rādīt labu paraugu attiecībās starp vīrieti un sievieti. Vienkārši, bet pareizi un tikai jautājuma ietvaros jāatbild uz visiem bērna jautājumiem, kas saistīti ar dzimumattiecībām. Ja bērns nejautā, bet var nojaust viņa interesi par kādu konkrētu jautājumu, piemērotā situācijā tas pareizi jāizskaidro. Vecākiem jāzina bērna dzimumsfēras attīstības īpatnības un izpausmes un bērns jāsagatavo katram nākamajam dzimumattīstības posmam. Izskaidrojot dzimumattiecību jautājumus, bērnu nedrīkst baidīt, nedrīkst radīt antipātijas pret pretējo dzimumu, jo tas var negatīvi ietekmēt vēlāko bērna attieksmi pret otra dzimuma pārstāvjiem. Par dzimumattiecībām jārunā kā par kaut ko dabisku, neradot negatīvu attieksmi vai pastiprinātu interesi. Bērnam nedrīkst teikt nepatiesību, lai viņš vēlāk neatklātu, ka ir apmānīts. Viņš zaudēs uzticību, un viņam radīsies uzskats, ka šie jautājumi ir aizliegti un nav risināmi kopā ar vecākiem. Bērns paliks neziņā vai arī iegūs informāciju no citiem, bieži nevēlamiem avotiem. Apmēram no 3 gadu vecuma bērns sāk apzināties savu piederību pie noteikta dzimuma. Viņu sāk interesēt anatomiskā atšķirība starp zēnu un meiteni, bērnu rašanās utt. Jau pirmsskolas vecumā iespējama neapzināta interese, vairāk gan ziņkāre par pretējā dzimuma pārstāvi; tā izpaužas dažādās bērna darbībās. Tā nav slimīga parādība. Tomēr bērns neuzkrītoši jānovēro, jāseko tā rīcībai, jānoskaidro darbības motivācija, lai laikus to koriģētu. Šajā vecumā iespējams neapzinātais onānisms. Jācenšas to novērst ļoti taktiski un saprātīgi, iepriekš konsultējoties ar ārstu. Ļoti svarīgs vispārējās audzināšanas un arī dzimumaudzināšanas priekšnoteikums ir iekšējās emocionālās kavēšanas izveidošana. Cilvēkam jāvalda pār savām emocijām, tieksmēm, impulsiem. Šīs spējas jāattīsta jau agrā bērnībā. Galvenā nozīme te ir vecākiem, viņu paraugam un attieksmei pret bērnu. Tas sāk atdarināt vecākus visās viņu darbībās. Tā meita atdarina mātes izturēšanos vispār un arī viņas izturēšanos pret vīru un citiem vīriešiem, bet zēns atdarina tēva izturēšanos vispār un arī viņa izturēšanos pret sievu un citām sievietēm. Bērniem, sākot ar 10 - 12 gadu vecumu, strauji paplašinās izziņas lauks jebkurā jautājumā, arī dzimumjautājumos. Viņu organismā notiek fizioloģiskas pārmaiņas, tuvojas dzimumgatavības periods. Parādās dzimumtieksme, kaut arī tā vēl ir neapzināta un nekonkrēta. Bērni sāk izjust simpātijas pret atsevišķu zēnu vai meiteni; ārēji tās parasti izpaužas ķircināšanā. Šajā periodā pusaudzis jāiepazīstina ar turpmākās dzimumattīstības īpatnībām. Zēnam jāizskaidro, ka tam gaidāma sekundāro dzimumpazīmju parādīšanās, balss lūzums, iespējama dzimumlocekļa piebriešana (erekcija), nevilša sēklas noplūšana (pollūcija). Jāizskaidro, ka tās ir dabiskas norises, kas saistītas ar organisma fizioloģisko attīstību, ar dzimumhormonu pastiprinātu izdalīšanos. Arī meitenei jāpastāsta par ārējo sekundāro dzimumpazīmju un menstruāciju parādīšanos kā dabisku likumsakarību. Vecākiem jāraugās, lai pusaudzis ievērotu ne tikai vispārējo personisko higiēnu, bet arī dzimumorgānu higiēnu (skatīt dzimumdzīves higiēna). Liela nozīme ir norūdīšanai, fizkultūrai un sportam. Pusaudzis 11-15 g. vecumā jāiepazīstina ar raksturīgākām dzimumgatavības (pubertātes) perioda īpatnībām. Šajā vecumā organismā sāk izdalīties dzimumhormoni, aktivējas dzimumtieksme. Zēniem rodas jau konkrēta (biežāk fiziska) interese par meitenēm, bet, vēl nepieraduši pie jaunajām pārmaiņām savā organismā, tie nespēj adekvāti pārskaņot savu iekšējo, garīgo pasauli. Ar to izskaidrojamas tādas rakstura īpašības kā nenoteiktība un psihiskā labilitāte, pārlieka jūtība, ātra aizvainojamība utt. Meitenēm šajā vecumā dzimumtieksme ir nekonkrēta, daļēji neapzināta, viņas cenšas saistīt zēnu uzmanību. Iztēlē viņas rada savu vīrieša ideālu, nereti to saskatot kādā konkrētā cilvēkā (vecāko klašu skolēnā, kinoaktierī). Taču vienlaikus viņām glaimo vienaudžu uzmanība. Dažas meitenes ziņkārības un neziņas dēļ pieļauj šās uzmanības izpausmi arī fizisko glāstu veidā. Meitenēm šajā vecumā raksturīga nenoteiktība, kaprīzums, sapņainība, ātra aizvainojamība u.tml. Pusaudžiem, sevišķi zēniem, šajā vecumā ir iespējami mēģinājumi apmierināt dzimumtieksmi. Biežāk tas notiek onānisma veidā, retāk - mēģinot stāties dzimumattiecībās. Vecākiem nepieciešams labs kontakts ar pusaudzi, jāseko viņa domām un darbībai, taktiski tās koriģējot. Pāragras dzimumtieksmes aizkavēšanā liela nozīme ir organisma norūdīšanai, fizkultūras un sporta nodarbībām. Ļoti svarīgs un grūts posms dzimumaudzināšanā ir pubertātes periods un periods līdz dzimumbrieduma sasniegšanai, t.i., pēc 15 - 16 gadu vecuma. Šajā periodā jauniešiem ir jau izveidojušies vairāk vai mazāk noteikti dzīves uzskati, arī par dzimumattiecībām; viņi visiem spēkiem cenšas pēc patstāvības. Dzimumtieksme šajā vecumā ir izteikta. Jaunieši bieži cenšas to realizēt dzimumtuvībā bez kritiskas šā soļa pareizības novērtēšanas, bez atbildības par sekām. Tas izskaidrojams ar dzimumhormonu pastiprinātu aktivitāti un samērā vājo apziņas kontroli pār savām tieksmēm. Arī jaunietēm šajā periodā attīstās dzimumtieksme, bet pārsvarā tās psihisks komponents, viņas neizjūt konkrētu nepieciešamību pēc dzimumtuvības. Dzimumtieksme viņām bieži izpaužas romantiskas iemīlēšanās veidā, jau agrāk apziņā radītais vīrieša ideāls atrod iemiesojumu kādā konkrētā cilvēkā. Sakarā ar šo jūtu spēcīgumu, idealizējošo
un neobjektīvo raksturu, kā arī jaunietes vieglo ietekmējamību iespējama neapdomāta stāšanās dzimumsakaros. Šajā laika posmā sevišķi nepieciešama atklātība un sirsnība starp vecākiem un jaunieti. Jaunietis nedrīkst izjust vecāku kritisko nostāju pret viņa patstāvību; to izjūtot, viņš noslēdzas un atsvešinās. Jaunieša patstāvībai jāļauj attīstīties, palīdzot tam ar padomu, jo vienlaikus ar tieksmi pēc patstāvības jaunietis izjūt bailes no nezināmā, svešā. Ļoti taktiski, smalkjūtīgi jaunietim jāļauj pašam objektīvi izanalizēt, izprast sevi un savas attiecības ar citiem. Jaunietim jāizskaidro, ka dzimumattiecības pieļaujamas tikai tad, kad sasniegts pilnīgs fiziskais, psihiskais un sociāls briedums, tikai īstas mīlestības gadījumā un tikai laulības ietvaros. Agra dzimumdzīve ir nevēlama dažādu apstākļu dēļ (iespējamā relatīvā psihiskā un sociālā atpalicība; pāragra grūtniecība ar tās sekām; iespēja saslimt ar venēriskām slimībām; iespēja rasties seksuālām traumām, kas var saglabāties visu mūžu, utt.). Taču atklāt šos apstākļus vēl ir par maz, tie jāmotivē atbilstoši jaunieša rakstura īpašībām un psihiskās attīstības līmenim.