DZIMUMORGĀNU AUDZĒJI
var būt labdabīgi un ļaundabīgi, biežāk rodas sievietēm. Labdabīgie sievietes dzimumorgānu audzēji. Ārējo dzimumorgānu audzēji - fibroma, mioma - parasti izveidojas lielo kaunuma lūpu audos blīvu mezglu veidā uz plašas pamatnes vai kājiņas. Audzēja masa var sasniegt pat kilogramu. Traucējumi (tūska, vairāk izdalījumu) rodas atkarībā no audzēja lieluma. Labdabīgie maksts audzēji sastopami reti. Tie ir nelieli audzēji maksts sienā vai zem maksts gļotādas; var traucēt taisnās zarnas vai urīnpūšļa darbību, apgrūtināt dzimumdzīvi. Labdabīgie dzemdes audzēji ir dzemdes fibromioma un dzemdes kakla kanāla polips. Labdabīgos sievietes dzimumorgānu audzējus ārstē ķirurģiski. Ļaundabīgie sievietes dzimumorgānu audzēji. Ārējo dzimumorgānu vēzis aug kutekļa vai lielo kaunuma lūpu apvidū kā norobežots mezgls, čūla, izplūdis sacietējums bez skaidrām robežām. Tas bieži attīstās uz vēždraudes slimību (epitēlija pārragošanās, ārējo dzimumorgānu atrofijas) pamata, pēc ilgstošas un intensīvas niezes. Palielināti cirkšņa limfmezgli, strutaini izdalījumi, asiņošana no vēža perēkļa un sāpes raksturīgas ielaistām vēža stadijām. Audzējs drīz izplatās uz mazā iegurņa dobuma orgāniem un ātri progresē. Ārējo dzimumorgānu melanoma ir retāka, var izveidoties no dzimumzīmēm lielo kaunuma lūpu ādā. Tā strauji attīstās. Ārējo dzimumorgānu sarkoma aug norobežota mezgla veidā dziļākajos audos kutekļa vai lielo kaunuma lūpu apvidū, ātri sabrūk, veidojot mīkstu, viegli asiņojošu masu, ko vietām klāj netīri pelēki aplikumi. Audzējs ļoti ļaundabīgs. Pazīmes: smaguma sajūta ārējo dzimumorgānu apvidū, izdalījumi. Ārējo dzimumorgānu audzēja atklāšanā un novēršanā liela nozīme regulārām profilaktiskām apskatēm, laikus sāktai ārējo dzimumorgānu vēždraudes slimību (niezes) ārstēšanai. Maksts vēzis ir samērā rets. Aug čūlas, ziedkāposta vai plaša maksts sienas sabiezējuma veidā, stipri sašaurinot maksti. Izplatās ātri uz taisno zarnu, urīnpūsli, dzemdi un ārējiem dzimumorgāniem. Galvenais agrīnais simptoms ir neregulāra dzimumorgānu asiņošana pat niecīgāko traumu gadījumā, ginekoloģiskas izmeklēšanas, dzimumdzīves laikā. Ja process izplatījies ārpus maksts robežām, pievienojas velkošas sāpes, Maksts sarkoma ir ļoti reta, attīstās sievietēm pēc menstruāciju izbeigšanās. Audzējs aug ātri, drīz izveidojas mīksta, viegli sabrūkoša masa; tas strauji izplatās pa visu organismu. Dzemdes vēzis. Izšķir dzemdes kakla vēzi un dzemdes ķermeņa vēzi. Biežāk konstatēts dzemdes kakla vēzis, parasti sievietēm 40-60 g. vecumā. Tas attīstās pēc dažām hroniskām dzemdes kakla slimībām: dzemdes kakla čūlas, polipiem, leikoplakijas, akantozes. Šīm slimībām raksturīga dzemdes kakla epitēlijšūnu norobežota un atšķirīga augšana, kuras pazīme ir pastiprināti izdalījumi no maksts - baltie ziedi. Ja izdalījumi ir ilgstoši, pastāvīgi un nepadodas medikamentozai ārstēšanai vai pēc izārstēšanas drīz atkārtojas, tas norāda uz dzemdes kakla vēždraudes slimību, kas laikus jālikvidē. Ja šīs slimības neārstē, var attīstīties dzemdes kakla vēzis, kura sākumstadiju var pat nepamanīt. Par vēža tālāko augšanu un izplatību liecina šādi galvenie simptomi: izdalījumi no maksts, asiņošana, sāpes. Izdalījumi ir ūdeņaini, ar asins piejaukumu. Asiņošana parasti neliela, menstruāciju starplaikā, parasti saistīta ar vieglu vietēju dzemdes kakla traumu, t.s. kontaktasiņošana. Tā notiek maksts skalošanas, ginekoloģiskas izmeklēšanas, dzimumakta, smaguma celšanas laikā, aizcietējuma gadījumā. Sāpju raksturs un sāpīguma vieta var būt dažāda atkarībā no vēža izplatības pakāpes. Nereti sāp jostas apvidū, krustos, vēdera lejasdaļā, taisnajā zarnā, gurnos. Dzemdes ķermeņa vēzis ir retāks, parasti sievietēm 50-60 g. vecumā. Tā izcelsmē zināma nozīme ir olnīcu darbības traucējumiem, jo biežāk tas izveidojas sievietēm, kurām menstruācijas beidzas vēlu (pēc 55 g. vecuma); vēzis var attīstīties arī fibromatozi pārveidotā dzemdē. Dzemdes ķermeņa vēždraudes slimība ir dzemdes polipi un pastiprināta dzemdes gļotādas elementu vairošanās. Pamatpazīmes tādas pašas kā dzemdes kakla vēzim. Nereti ir spēcīga asiņošana menstruāciju starplaikā. Sevišķa uzmanība jāveltī asiņainiem izdalījumiem un asiņošanai klimaksa periodā un menopauzē. Sāpes periodiskas, lēkmjveidīgas vēdera lejasdaļā, izstaro uz gurniem, dažreiz sākas jau agrākā slimības attīstības periodā. Pēc sāpju lēkmes izdalījumi, asiņošana pāriet. Prognoze samērā labvēlīga, jo audzējs aug lēni un ilgi paliek norobežots no veselajiem audiem. Dzemdes sarkoma ir reti sastopama, bet ļoti ļaundabīga slimība; parasti tā rodas klimaktērija periodā un attīstās gan dzemdes kaklā, gan dzemdes ķermenī. Sākumstadijā to var nepamanīt, it sevišķi, ja sarkoma aug dzemdes sienā. Ja tā izveidojas dzemdes gļotādā, audzējs ātri sabrūk un no dzemdes izdalās asiņaini, strutaini atdalījumi ar puvekļu smaku; novērojama asiņošana neatkarīgi no menstruācijām, paaugstināta t°, sāpes vēdera lejasdaļā. Sarkoma ļoti ātri aug un izplatās.
Olnīcu audzēji izveidojas sievietēm jebkurā vecumā, biežāk 40 - 50 g. vecumā sakarā ar olnīcu darbības traucējumiem un iekaisumiem. Tie aug vēdera dobumā un ir saistīti pie atbilstošās olnīcas ar kājiņu, ap kuru var apgriezties kā ap asi, pārplīst, saaugt ar vēdera dobuma orgāniem (zarnām, dzemdi). Retāk tie aug starp dzemdes saitēm un var spiest uz urīnvadu, mazā iegurņa asinsvadiem, urīnpūsli vai taisno zarnu, izraisot urinēšanas un vēdera izejas traucējumus. Agrīns simptoms var būt smaguma sajūta un vieglas, velkošas sāpes vienā pusē vēdera lejasdaļā. Dažkārt slimība var izpausties pēkšņi - asas, durošas sāpes vēdera lejasdaļā sakarā ar audzēja apgriešanos ap savu asi vai tā sienas plīšanu. Dažreiz par olnīcu audzēju liecina vēdera apkārtmēra palielināšanās. Labdabīgi olnīcu audzēji ir dažādas uzbūves cistas, kas var sasniegt lielus izmērus. Parasti cistu pilda caurspīdīgs, bāli dzeltenīgs šķidrums. Kustīgumu nosaka kājiņas garums un saaugumi ar vēdera dobuma orgāniem. Cistas konstatē ginekoloģiskā izmeklēšanā. Labdabīgus olnīcu audzējus ārstē tikai ar operāciju. Olnīcu vēzis izveidojas no olnīcas cistas vai no olnīcā iekļuvušām vēža (kuņģa vēža, krūts dziedzera vēža) šūnām. Nereti vēzis ir abpusējs, bet var būt arī vienā olnīcā. Tas ir blīvs, paugurains dažāda lieluma audzējs, ko parasti atrod ginekoloģiskā izmeklēšanā. Olnīcu vēža attīstības sākumā manāmu pazīmju un traucējumu nav. Vēlāk rodas nogurums, novājēšana, slikta dūša, vemšana, vēdera uzpūšanās, vispārējā stāvokļa pasliktināšanās. Ļaundabīgos sievietes dzimumorgānu audzējus ārstē ķirurģiski, kombinējot ar staru terapiju un ķīmijterapiju. Prоfilakse. Laikus jāārstē vēždraudes slimības. Katrai veselai sievietei ne retāk kā reizi (klimaktērija periodā 2 reizes) gadā jāiet uz profilaktiskām ginekoloģiskām apskatēm. Nekavējoties jāgriežas pie ārsta, ja parādās neregulāra asiņošana, asiņaini izdalījumi no maksts, asiņaini vai ūdeņaini izdalījumi klimaksa periodā un pēc menstruāciju izbeigšanās. Labdabīgie vīrieša dzimumorgānu audzēji - fibroma, lipoma, angioma, kondilomas un sacietējumi (plastiskās indurācijas) - aug dzimumlocekļa vai sēklinieku maisiņa audos atsevišķi, no apkārtējiem audiem labi norobežota mezgla veidā. Atkarībā no audzēja lieluma tas izraisa attiecīgus sarežģījumus: velkošas sāpes ārējos dzimumorgānos, traucējumus dzimumaktā. Vecākiem vīriešiem visbiežāk rodas priekšdziedzera adenoma. Tai attīstoties, dziedzeris saspiež urīnizvadkanālu, apgrūtinot urinēšanu. Labdabīgos vīrieša dzimumorgānu audzējus ārstē ķirurģiski. Profilakse. Normāls uztura, darba un atpūtas režīms, regulāras pārbaudes pēc 50 gadu vecuma. Ļaundabīgie vīrieša dzimumorgānu audzēji. Dzimumlocekļa vēzis. Tā cēlonis var būt piedzimts priekšādas sašaurinājums (fimoze). Vietā, kur dzimumlocekļa galviņa pāriet dzimumlocekļa ķermenī, rodas mezgls vai čūla, ko klāj strutaini, viegli asiņojoši aplikumi. Parasti šo vēža perēkli sedz iekaisusi priekšāda; tas apgrūtina diagnostiku. Kautrēšanās griezties pie ārsta nereti aizkavē slimības savlaicīgu konstatēšanu. Priekšdziedzera vēzis attīstās vīriešiem biežāk (87% gadījumu) pēc 50 gadu vecuma. Cēloņi: ilgstošs iekaisums, sevišķi saistībā ar priekšdziedzera hipertrofiju (adenomu), nenormāla dzimumdzīve, kā arī pārmaiņas dzimumhormonu attiecībā. Slimībai attīstoties, 70% gadījumu urinēšana bieža (arī naktīs) un sāpīga, urīna strūkla tieva, var būt pilnīga urīna aizture. Urīnā, to izmeklējot mikroskopiski, bieži konstatējams asins piejaukums. Asiņošana var būt ilgstoša un stipra. Var būt trulas, velkošas vai izstarojošas sāpes krustos, kuras reizēm izplatās uz gurniem, pa visu kāju, starpenē, taisnās zarnas apvidū, sēkliniekā un dzimumlocekļa galviņā. Spastiskas sāpes var būt urinēšanas vai vēdera izejas laikā. Sāpju dēļ nereti ir ierobežotas darbaspējas. Pakāpeniski pievienojas vispārējs nespēks, pasliktinās ēstgriba, rodas slikta dūša, vemšana, sausuma sajūta mutē, slāpes un samazinās ķermeņa masa. Sēklinieku vēzis rodas biežāk 25- 40 gadu vecumā. Cēloņi: iepriekš pārciestas traumas, piedzimtas patoloģiskas novirzes, kā arī pārmaiņas dzimumhormonu attiecībā. Sākumstadijā paplašinās sēklinieku maisiņš, kas var traucēt kustības, rodas smaguma sajūta, pievienojas sāpes cirksnī un starpenē; var būt palielināta dzimumaktivitāte. Dažkārt slimības gaita ilgstoša, metastāzes nerodas un vispārējais stāvoklis nepasliktinās. Citkārt process strauji izplatās un organisms novājē. Metastāzes biežāk rodas limfātiskajā sistēmā. Ļaundabīgos vīrieša dzimumorgānu audzējus ārstē ķirurģiski, kombinējot ar staru un ķīmijterapiju. Sevišķa nozīme regulārai ārsta norādīto hormonu preparātu lietošanai. Profilakse. Jāievēro personiskā higiēna, jāārstē hroniski iekaisumi, pēc 50 gadu vecuma regulāri jāpārbaudās pie urologa.
-
Manam dēlam bija krāniņa problēmas aizgājām pie ārsta bija jāoperē viņam sāpēja raudāja pēctam nekļuva lābāk tapēc kautkas bija jāizgriež.