EHINOKOKOZE
invāzijas slimība, ko ierosina lenteņi ehinokoks (Echinococcus granulosus) un alveokoks (Alveococcus multilocularis); viena no helmintozēm. Ehinokokoze konstatēta visur, tomēr biežāk mēdz būt Austrālijā, Argentīnā,
Mongolijā, Islandē, Grieķijā, Spānijā, Itālijā. PSRS tā biežāk sastopama valsts dienviddaļā un Sibīrijā. LPSR iedzīvotājiem ehinokoki konstatēti atsevišķos gadījumos. Ehinokoka kāpuri parazitē gandrīz visu lauksaimniecības dzīvnieku (aitu, kazu, govju, cūku, kamieļu, ziemeļbriežu, retāk zirgu un ēzeļu) aknās, plaušās, smadzenēs u.c. orgānos, alveokoka kāpuri biežāk ir grauzēju parazīti. Atsevišķos gadījumos ehinokoka un alveokoka kāpuri parazitē arī cilvēkā. Dzimumgatavību sasniegušie ehinokoki un alveokoki parazitē kaķu un savvaļas plēsēju zarnās. Vienā dzīvniekā parasti ir ļoti daudz (pat vairāki simti tūkstošu) lenteņu. Ehinokoks dzimumgatavības stadijā ir 2-6 mm garš lentenis, kas sastāv no galviņas, kakliņa un 3-4 posmiem (proglotīdiem); pēdējā posmā ir apm. 800 olu. No invadēto dzīvn. organisma kopā ar izkārnījumiem ārējā vidē izdalās ehinokoku posmi, kas ilgi spēj kustēties. Pārvietojoties posmi izdala olas, kas pielīp pie dzīvnieka apmatojuma vai izkaisās apkārtējā vidē. Lenteņa starpsaimnieki, arī cilvēks, invadējas, norijot olas vai posmus,
ko apkārtējā vidē izkaisa galvenokārt invadētie suņi. Cilvēka, kā arī citu starpsaimnieku gremošanas traktā no olām atbrīvojas kāpuri, kas ieurbjas asinsvados un ar asinīm aizceļo uz aknām, plaušām, smadzenēm u.c. orgāniem. Te kāpuri lēnām sāk attīstīties, veidojot dažāda lieluma un formas pūšļus. Ja šādus ehinokoku pūšļus apēd suņi, kaķi vai savvaļas gaļēdāji, to zarnās attīstās lenteņi. Invadētiem suņiem samazinās ēstgriba, dažreiz tie nobeidzas. Cilvēka ehinokokozes klīniskā aina ir ļoti dažāda atkarībā no pūšļu lokalizācijas. Augot pūšļi spiež uz apkārtējiem audiem, kas atrofējas un rada attiecīgā orgāna funkciju traucējumus. Vielas, kas atrodas ehinokoku pūšļa šķidrumā, pastāvīgi uzsūcas saimnieka audos, radot pakāpenisku organisma saindēšanos un palielinātu jutību. Aknu ehinokokozei raksturīgas smeldzošas sāpes labajā paribē un pakrūtē, kā arī labajā plecā un mugurā. Aknu apvidū parādās lēni augošs piepampums ar gludu, apaļu, cietu vai elastīgu virsmu; cilvēkam elpojot, tas mainās. Ļoti smagi slimība noris, ja, pūslim plīstot, tā šķidrums ieplūst žultsvados. Plaušu ehinokokozei raksturīgs sauss un ilgstošs klepus, asiņainas krēpas, smaguma sajūta krūtīs un elpas trūkums. Visbiežāk ehinokokozi cilvēkam diagnosticē rentgenoloģiski vai seroloģiski. Ārstē ķirurģiski. Profilakse. Jāiekārto sanitāriem noteikumiem atbilstoši kaujamie laukumi vai kautuves. Kauto dzīvnieku invadētie iekšējie orgāni (aknas, plaušas) jāiznīcina, lai tie nenonāktu suņu, kaķu vai savvaļas plēsēju barībā. Suņi jāizmeklē veterinārajā laboratorijā un ehinokokozes gadījumā jāārstē. Nedrīkst ļaut tiem laizīt rokas vai seju. Ēst jādod no atsevišķiem šim nolūkam paredzētiem traukiem. Pēc saskares ar suni rūpīgi jāmazgā rokas. Att.