KONTRASTIZMEKLĒŠANA
rentgenoloģiska izmeklēšana, lietojot kontrastvielas; viens no biežāk izmantotajiem izmeklēšanas paņēmieniem rentgendiagnostikā. Kontrastizmeklēšanu lieto tad, ja izmeklējamais orgāns savu nelielo izmēru vai mazā blīvuma dēļ nedod skaidri saskatāmu rentgenoloģisko attēlu vai arī ja tas atrodas uz blīvu audu fona un nav diferencējams. Kontrastizmeklēšanu sāka lietot 20. gadsimta sākumā gremošanas trakta izmeklēšanai, tā iegūstot barības vada, kuņģa, zarnu siluetu un ārējās kontūras. Pilnveidojot kontrastvielas, radās iespēja izmeklēt arī gremošanas trakta gļotādas reljefu; tam ir liela nozīme dažādu slimību diagnostikā. Šajā nolūkā parasti lieto ūdenī nešķīstošas kontrastvielas suspensiju. Ar kontrastizmeklēšanu var izmeklēt jebkuru orgānu vai orgānu sistēmu. Kontrastizmeklēšanu lieto elpošanas orgānu slimību diagnostikā, piem., ievadot eļļā šķīstošu kontrastvielu bronhos, iegūst to detalizētu attēlu - bronhogrammu, pēc kuras spriež par plaušu saslimšanas raksturu. Ievadot kontrastvielas asins plūsmā (skatīt angiogrāfija), iegūst dažādas angiogrammas. Kontrastizmeklēšanu plaši izmanto limfātiskās sistēmas slimību diagnostikā - kontrastvielu ievada limfvados un iegūst limfogrammu. Kontrastizmeklēšanu lieto arī nieru (skatīt pielogrāfija), aknu, žultspūšļa, smadzeņu (skatīt mielogrāfija, pneimoventrikulogrāfija, pneimoencefalogrāfija) u.c. orgānu izmeklēšanā. 2 att.