KUŅĢIS
gremošanas trakta maisveida paplašinājums starp barības vadu un tievo zarnu. Lielākā daļa kuņģa (apmēram 5/6) atrodas vēdera dobuma augšdaļā, kreisajā pusē tūlīt zem diafragmas, un tikai neliela daļa (apmēram 1/6) - pa labi no ķermeņa viduslīnijas. Kuņģa lielums stipri variē gan individuāli, gan atkarībā no kuņģa pildījuma pakāpes. Izstiepta kuņģa garums pieaugušam cilvēkam vidēji ir 20 - 25 cm, bet tilpums - apmēram 3 litri (svārstības 1,5 - 4 litri). Kuņģa lielumu nosaka galvenokārt uzņemamās barības, it sevišķi šķidruma daudzums vienā ēdienreizē. Cilvēkiem, kas ēd reti, bet daudz, kuņģa tilpums ir lielāks nekā tiem, kas ēd bieži, bet mazās devās. Kuņģim ir priekšējā un mugurējā virsma un 2 malas - loki: mazais (ieliektais) kuņģa loks vērsts uz augšu pa labi, bet lielais (izliektais) - uz leju pa kreisi. Kuņģim ir 4 daļas. Rajons pie barības vada ieejas ir ieejas (mutes) daļa, bet kuņģa izejai pieguļošais rajons - vārtnieka daļa, kupolveidīgais kuņģa rajons pa kreisi uz augšu no barības vada ieejas - kuņģa dibens, bet visa pārējā kuņģa daļa - kuņģa ķermenis. Kuņģa mugurējā virsma saskaras ar aizkuņģa dziedzeri, liesu, šķērszarnu, kreiso nieri un kreiso virsnieri, bet priekšējā virsma - ar diafragmu, aknu kreiso daivu un vēdera dobuma priekšējo sienu. Iepretī kuņģim virs diafragmas atrodas sirds. Pilns kuņģis var traucēt tās darbību, ja cilvēks ir guļu stāvoklī. Viduslīnijā tūlīt zem krūšu kaula kuņģis pieskaras vēdera dobuma priekšējai sienai. Kuņģa gļotādas iekaisums (gastrīts), kuņģa čūla u.c. kuņģa slimības rada sāpes šajā apvidū. Normāli lielā kuņģa loka zemākā vieta atrodas uz līnijas, kas savieno 10. ribu zemākos punktus. Uz vecumu, audu elastībai zūdot, kuņģis noslīd. Arī jauniem cilvēkiem, kas strādā pārāk smagu fizisku darbu, kuņģis var noslīdēt (lielā loka zemākā vieta noslīd zem nabas vai pat līdz mazajam iegurnim). Kuņģa sienai ir 4 kārtas: gļotāda, zemgļotāda, muskuļkārta un serozais apvalks, ko veido vēderplēve. Muskuļkārtai ir 3 slāņi: ārējais gareniskais, vidējais cirkulārais un iekšējais slīpais. Tiem vienlaikus saraujoties, rodas viļņveidīgas kontrakcijas, kas virzienā no ieejas uz izeju sajauc un pārvieto sagremojamo barību. Zemgļotāda - irdeno saistaudu slānis vaļīgi saista gļotādu ar muskuļkārtu, ļaujot gļotādas reljefam mainīties atkarībā no kuņģa pildījuma un sienas sastiepuma pakāpes. Kuņģa gļotāda veido krokas, kas vairāk izteiktas gar mazo kuņģa loku. Kuņģa krokojumu var labi redzēt rentgencaurskatē, ievadot kuņģī kontrastvielu - bārija sulfātu. Pārmaiņas krokojuma reljefā liecina par dažādām gļotādas slimībām. Uz gļotādas virsmas nelielos padziļinājumos, t.s. kuņģa bedrītēs, atveras kuņģa dziedzeri, kas izstrādā kuņģa sulu; tā satur fermentus pepsīnu (šķeļ olbaltumvielas) un himozīnu (sarecina piena olbaltumvielas - kazeinogēnu). Kuņģa dziedzeros rodas arī sālsskābe, kas nepieciešama pepsīna darbībai, un t.s. iekšējais antianēmiskais faktors, bez kura ar barību uzņemtais
B12 vitamīns zarnās nevar uzsūkties.
B12 vitamīns nepieciešams normālai sarkano kaula smadzeņu darbībai, jo pretējā gadījumā attīstās B12 vitamīna deficīta anēmija.