HIPNOZE

mākslīgi izraisīts daļējs miegs, stāvoklis starp miegu un nomodu. Daļu smadzeņu garozas pārņēmis kavēšanas process, un tā vispār impulsus neuztver, bet pārējās daļās veidojas īpatnēja ierosas un kavēšanas procesu mijiedarbība, kas ārēji izpaužas t.s. fāžu stāvoklī. Hipnozes fizioloģisko pamatu izskaidro I. Pavlova eksperimentālie darbi par ierosas un kavēšanas procesu dinamiku smadzenēs. Pārejas stāvoklī no nomoda uz miegu mainās nolīdzinātāja fāze un paradoksālā fāze. Šai laikā reakcijas intensitāte vairs neatbilst kairinātāja stiprumam. Nolīdzinātājas fāzes laikā vāji un spēcīgi kairinātāji rada vienāda stipruma atbildes reakciju (cilvēks reaģē vienādi uz skaļu un klusu balsi), toties paradoksālās fāzes laikā vājš kairinātājs izraisa spēcīgāku atbildes reakciju nekā stiprs. Hipnotizētāja teiktais vārds rada spēcīgāku ietekmi nekā stiprākais kairinātājs - sāpes, aukstums, karstums. Tāpēc hipnotizētam cilvēkam var, piem., iedvest, ka viņš nejūt sāpes vai rūgtu garšu sajūt kā patīkamu un saldu. Tieši paradoksālā fāze sevišķi nozīmīga ārstnieciskai iedvesmai. Hipnozes iedvesmu slimnieks uzņem bez domāšanas un vērošanas. Vārds vienlaikus rada stipru dominējošu ierosu kādā no smadzeņu garozas apvidiem un pilnīgu kavēšanu apkārtējās zonās, tāpēc slimnieks dziļā hipnozē neuztver apkārtējos notikumus un pēc pamošanās par tiem nekā neatceras. Hipnoze pēc izcelsmes un izpausmes (asinsrites sistēmas reakcijas, elpošanas, sekrēcijas u.c. orgānu funkciju maiņas) ir līdzīga parastam miegam, vienīgi fāžu stāvoklis ir ļoti īss, iesnaušanās laikā pat nepamanāms. Dažāda slimnieku jutība pret hipnozi saistīta ar augstākās nervu darbības īpatnībām (vieglāk hipnozei padodas cilvēki, kuru augstākajai nervu darbībai raksturīgs pirmās signālsistēmas pārsvars). Tā atkarīga no ārējiem apstākļiem (hipnozi veicina visi faktori, kas sekmē miega rašanos parastos apstākļos, - klusums, tumsa, guļu stāvoklis u.c), ārsta autoritātes, slimnieka vēlēšanās hipnotizēties utt. Hipnozi izmanto par atsevišķu ārstēšanas metodi, bet biežāk kombinē ar citiem ārstnieciskajiem paņēmieniem. Hipnozi lieto psihiatrijā (galvenokārt ārstējot neirozes, dažas psihopātiju formas), dermatoloģijā u.c. medicīnas nozarēs. Personām, kas ar grūtībām padodas hipnozei, pirmajos seansos var lietot vieglus miega līdzekļus (narkohipnoze). Ir vairākas hipnozes dziļuma stadijas. Virspusējā hipnoze - snaudas stāvoklis, smaguma sajūta plakstiņos un locekļos, palēninās pulss un elpošana. Vidējā pakāpe - viegls miegs, slimnieks nevar atvērt acis, viņam var iedvest dažādas pārmaiņas kustībās (apgrūtinātas kustības, funkcionālas parēzes, katalepsiju jeb vaskvalkanību) vai jušanā (kā nejutību, tā pastiprinātu jutību). Dziļākā hipnozes pakāpe - hipnotiskais miegs; saglabājas hipnotizētāja kontakts ar slimnieku ("raports"), jo dominējošā ierosa sakarā ar stipro kavēšanas procesa izplatību pilnīgi izolēta un palikusi tikai nelielā smadzeņu garozas punktā ("sargpunkts"), kas reaģē vienīgi uz hipnotizētāja vārdiem; cits cilvēks kontaktu ar hipnotizēto panākt nevar. Slimnieka muskulatūra pilnīgi atslābusi. Šādā stāvoklī var iedvest šķietamas sajūtas (redzes, dzirdes, taustes sajūtu), sajūtu, ka cilvēks atrodas

citās situācijās; iespējama arī posthipnotiskā iedvesma - iedvestas darbības, kas tiks izpildītas pēc pamošanās. Pēc hipnozes seansa pirmajām 2 stadijām atmiņa par notikušo saglabājas, dziļākās stadijas laikā pārdzīvoto slimnieks neatceras. Terapijas nolūkā hipnozi var izmantot par miega, atpūtas līdzekli, bet parasti lielāka nozīme ir iedvestajiem ārstnieciskajam norādījumiem. Hipnozi nevar lietot cilvēkiem, kuri pret to izturas noraidoši, kā arī pret slimnieka paša gribu. Hipnozē nav iespējams cilvēkam iedvest domas (noziedzīgus norādījumus), kas svešas viņa personībai. Nav pareizs uzskats, ka hipnoze it kā vājinātu cilvēka gribu. Hipnozi drīkst izmantot tikai ārsts.