INFEKCIJAS SLIMĪBAS
patogēno mikroorganismu (baktēriju, riketsiju, sēņu, vīrusu) un makroorganisma (cilvēka vai dzīvnieka) mijiedarbības (infekcijas) izpausmes veids.
Ar terminu «infekcija» apzīmē arī inficēšanos un infekcijas slimības ierosinātāju. Mikroorganismu un makroorganisma savstarpējās attieksmes var izpausties ne vien slimības veidā, bet arī baktēriju nēsāšanā vai vīrusu nēsāšanā, Slimības, kuras izraisa parazītiskie vienšūņi, ērces, helminti u.c. pārazīti, sauc par invāzijas slimībām. Infekcijas slimības, kas sastopamas tikai cilvēkiem, sauc par antroponozēm, bet dzīvnieku slimības, ar kurām var inficēties cilvēks - par antropozoonozēm. Atkarībā no mikrobu daudzuma, to spējas ierosināt slimību (patogenitātes un virulences), kā arī no cilvēka organisma uzņēmības un pretestības infekcijas slimības var norisēt dažādās formās: slēptā jeb bezsimptomu formā (latentā infekcija), klīniski maz izteiktā un izteiktā formā. Pēc slimības smaguma pakāpes infekcijas slimības var būt smagas, vidēji smagas un vieglas. Infekcijas slimības var ierosināt viens mikroorganismu veids (vienkāršā infekcija) vai vairāki (jauktā infekcija). Infekcijas process sākas no brīža, kad ierosinātājs iekļuvis cilvēka organismā. Mikroorganismu dzīvības norises un vairošanās stimulē organisma aizsargmehānismus: izstrādājas antivielas, veidojas alerģija, attīstās imunitāte. Vairākums infekcijas slimības ir lipīgas, tām ir cikliska gaita, un pēc pārslimošanas cilvēks kļūst neuzņēmīgs (imūns). Infekcijas slimības kliniskā gaita ir atkarīga no tā, kā ierosinātājs cirkulē cilvēka organismā, un no imunitātes rašanās likumsakarībām, Ja no ierosinātāja iekļūšanas līdz imunitātes izveidošanās brīdim paiet stingri noteikti slimības periodi un slimība beidzas ar atbrīvošanos no ie
rosinātāja, infekcijas slimība ir akūta (izsitumu tīfs, tularēmija, mēris, holera). Tā ilgst līdz 1 1/2 mēnešiem. Dažreiz imunitāte rodas tikai tad, ja mikroorganisms atkārtoti saskaras ar imunitāti veidojošām šūnām - infekcijas slimībai ir atsevišķi uzliesmojumi (recidīvi). Tās ir subakūtās infekcijas slimības (dizentērija, bruceloze). Ir arī tādas slimības, kuru pārslimošana nerada imunitāti, - hroniskās infekcijas slimības (tuberkuloze, sifiliss, aktinomikoze, lepra). Atkārtota inficēšanās ar tām nav iespējama tik ilgi, kamēr ierosinātājs atrodas cilvēka organismā. Dažreiz slims cilvēks var inficēties ar to pašu vai citu ierosinātāju (superinfekcija); tas var arī atkārtoti inficēties pēc jau pārciestas infekcijas slimības (reinfekcija). Slimības ierosinātājs var atrasties cilvēka organismā neaktīvā stāvoklī. Nelabvēlīgos apstākļos (organisma pārgurums, atdzišana, nepietiekams uzturs) var atklāties to patogēnās īpašības un cilvēks saslimst (autoinfekcija). Infekcijas slimību klīniskā gaitā izšķir vairākus periodus: inkubācijas periods - no inficēšanās līdz pirmajām slimības pazīmēm; slimības priekšvēstnešu jeb prodromālais periods vairākumam infekcijas slimībām ir vienāds (galvassāpes, paaugstināta t°, nogurums); slimības galvenais parādību periods - ierosam intensīvi vairojoties, notiek organisma intoksikācija un parādās attiecīgajai infekcijas slimībai raksturīgie simptomi; slimības parādību norimšanas periods, kas pakāpeniski pāriet atveseļošanās jeb rekonvalescences periodā, Pēc infekcijas primārās lokalizācijas un inficēšanās mehānisma infekcijas slimības iedala 4
grupās. Elpošanas ceļu infekcijas slimības - ierosinātāji lokalizējas elpošanas orgānos (bakas, gripa). Inficēšanās notiek pa gaisu ar pilieniem vai putekļiem (pilieninfekcija, putekļinfekcija).
Vairākums no tām rada imunitāti, tāpēc svarīgākais profilaktiskais pasākums ir aizsargpotēšana (vakcinācija). Zarnu infekcijas slimības - ierosinātājs lokalizējas zarnu gļotādā un izdalās ar izkārnījumiem (dizentērija, vēdertīfs, holera, salmonelozes, bruceloze). Inficēšanās notiek ar inficētu ūdeni, pārtikas produktiem, rokām; liela nozīme ir mušām kā ierosinātāja pārnēsātājām. Profilaksē svarīga ir slimnieka izolācija, dezintekcija, vispārīgi sanitārie un higiēniskie pasākumi, personiskā higiēna. Asins infekcijas slimības - ierosinātājs lokalizējas asinīs. Retāk infekcijas avots ir cilvēks (malārija, izsitumu tīfs, atguļas tīfs), bet visbiežāk cilvēks. inficējas no dzīvniekiem (mēris, tularēmija, riketsiozes, leišmanioze). Asins infekcijas slimības pārnēsā asinssūcēji parazīti (skatīt slimību ierosinātāju pārnesēji), tāpēc šīs infekcijas slimības sauc arī par transmisīvām infekcijas slimībām. Vairākums no tām sastopamas stingri noteiktos ģeogrāfiskajos rajonos, kur dzīvo inficētie dzīvnieki (skatīt infekcijas perēkļi dabā). Profilaksē svarīga nozīme ir deratizācijai, dezinsekcijai, cilvēku imunizācijai. Adas un gļotādas infekcijas slimības - ierosinātāji tiek pārnesti tiešā kontaktā ar saslimušo vai netiešā - ar sadzīves priekšmetiem (traukiem, dvieļiem, rotaļlietām). Pie šās grupas pieder infekcijas slimības, kas rodas pēc dzīvnieka kodiena (trakumsērga), ādas un venēriskās slimības, brūces infekcija (stingumkrampji, anaerobu infekcija). Svarīgākie profilakses līdzekļi ir sadzīves un sanitārās higiēnas apstākļu uzlabošana, sanitārās kultūras paaugstināšana. Dažu slimību, piem., trakumsērgas un stingumkrampju profilaksē galvenā nozīme ir potēšanai. Infekcijas slimību atklāšanā izmanto klīniskās, laboratoriskās (mikrobioloģiskās, seroloģiskās, bioķīmiskās), kā arī epidemioloģiskās izmeklēšanas metodes. Infekcijas slimību ārstēšanā lieto ķīmijterapijas preparātus, antibiotikas u.c. Tie spēj apturēt ierosinātāju vairošanos un pārtraukt infekcijas slimības attīstību. Daudzas agrāk neizdziedināmas infekcijas slimības (tuberkuloze, mēris) tagad ārstējamas. Infekcijas slimību terapijā lieto dažādus līdzekļus, kas palielina organisma pretošanās spējas (asins pārliešana, gamma globulīns, vitamīni u.c). Medicīnas plašās iespējas visu iedzīvotāju pasargāšanā no infekcijas slimībām pilnībā var izmantot tikai sociālistiska valsts, kur radīti labvēlīgi sociālie un materiālie apstākļi infekcijas slimību apkarošanai. Padomju Savienībā sakarā ar cilvēka dzīves apstākļu uzlabošanu un dažādiem pasākumiem veselības aizsardzības sistēmā (plašs veselības aizsardzības iestāžu tīkls, sanitāri epidemioloģiskais dienests, aizsargpotēšana, sanitārā izglītība u.tml.) gūti lieli panākumi infekcijas slimību profilaksē. Pilnīgi likvidēts mēris, bakas, poliomielīts, atguļas tīfs, malārija u.c. Radītas visas iespējas pilnīgai difterijas, garā klepus, masalu u.c. infekcijas slimību likvidēšanai. Tab.