IZMEŽĢĪJUMS

locītavu veidojošo kaulu galu savstarpēja novirze. Par izmežģīto kaulu sauc to, kas atrodas tālāk no ķermeņa. Galvenie izmežģījuma veidi: traumatiskie, ierastie, piedzimtie un patoloģiskie izmežģījumi. Traumatiskais izmežģījums var rasties patstāvīgi vai kopā ar kaulu lūzumu. Izmežģījumi bez lūzuma visbiežāk rodas pleca, elkoņa, rokas pirkstu, retāk gūžas, kakla skriemeļu, kā arī citās locītavās. Izmežģījums līdz ar lūzumu biežāk rodas pēdas, retāk plaukstas, elkoņa, pēdas vidusdaļas, kā arī gūžas un kakla skriemeļu locītavās. Šo izmežģījumu īpatnības un ārstēšanu nosaka galvenokārt lūzuma raksturs un tā dzīšana. Traumatiskie izmežģījumi gandrīz vienmēr rodas, ārējam spēkam netieši iedarbojoties uz locītavu caur perifērisko locekļa daļu, kas, darbojoties kā svira, attīsta lielu spēku un rada kaulu galu novirzi. Turklāt plīst locītavu saites, rodas asinsizplūdumi, dažkārt bojājas locītavas skrimslis.

Izmežģītais loceklis nonāk nedabiskā stāvoklī, kustības mazliet iespējamas, bet rada sāpes. Atslēgkaula izmežģījums parasti rodas virs pleca locītavas, visbiežāk pēc kritiena uz pleca; kaula gals izspiežas uz augšu, rokas kustības izmežģījuma ietekmē samērā maz; parasti ārstē ar nostiprinošu pārsēju. Augšdelma kaula izmežģījums rodas visbiežāk - roka gandrīz vienmēr nedaudz atvirzīta uz sāniem, pleca locītavas vietā redzams mīksto audu iekritums. Atsevišķos gadījumos, galvenokārt veciem cilvēkiem, šādu izmežģījumu maldīgi var uzskatīt par sasitumu un laikus neievilkt - rodas t.s. novecojis izmežģījums, ko var ārstēt tikai ķirurģiski. Elkoņa locītavas izmežģījums novērojams samērā bieži, 50% gadījumu vienlaikus ir arī kaulu lūzumi; locītava ir deformēta. Maziem bērniem var rasties īpašs elkoņa locītavas izmežģījuma paveids, kad, paraujot bērnu aiz izstieptas rokas, tiek izmežģīta spieķkaula galviņa. Šis izmežģījums ātri likvidējas, ja pagroza apakšdelmu uz vienu un otru pusi. Ja elkoņa locītavas izmežģījums ir radies reizē ar kaulu lūzumu, nereti jāizdara operācija. Plaukstas pamata kaulu izmežģījums novērojams samērā reti. Mainās šo kaulu savstarpējās attiecības, locītavu deformācija neliela. Delnas kaulu un pirkstu izmežģījumi parasti labi redzami, jo šis locītavas klāj plāna mīksto audu kārta. Tos ievilkt ir samērā viegli; pēc tam ilgstoši jālieto nostiprinošs pārsējs. Gūžas locītavas izmežģījums bieži notiek reizē ar kaula lūzumu. Spēcīgās muskulatūras dēļ izmežģījuma ievilkšanu izdara narkozē; nereti ārstē ķirurģiski. Lai locītava vēlāk nedeformētos, tai nepieciešama ilgstoša atslodze. Apakšstilba kaulu izmežģījumi ir ļoti reti, jo ceļa locītavu aptver izturīgas saites; biežāk rodas atsevišķi šo saišu plīsumi, kas var radīt īslaicīgus locītavas pamežģījumus, kuri paši tūlīt likvidējas. Pēdas izmežģījums gandrīz vienmēr kombinējas ar potīšu lūzumiem, tādēļ pēc to ievilkšanas nepieciešama ilgstoša imobilizācija ar ģipša pārsējiem; dažkārt nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Pēdas kaulu izmežģījumi izraisa mazākus traucējumus, jo šajās locītavās kustību apjoms nemēdz būt liels; parasti izmežģītos kaulus saaudzē ar speciālām operācijām, jo lielā pēdas noslogojuma dēļ vēlāk var rasties tās deformācija. Skriemeļu izmežģījums gandrīz vienmēr veidojas mugurkaula kakladaļā; to smagumu nosaka muguras smadzeņu bojājums, kas rodas lielākajā daļā gadījumu. Ja šādu bojājumu nav, slimniekam pēc vispārējas anestēzijas izmežģījumu var ievilkt, pēc tam skriemeļus fiksē, izdarot operāciju. Žokļa izmežģījums visbiežāk notiek, ja pārmērīgi atver muti (žāvājoties, vemjot); tā kā locītavas somiņa te ļoti vaļīga, tās plīsumi, kā arī kaulu lūzumi nenotiek. Izmežģījuma gadījumā apakšžoklis parasti pārbīdās uz priekšu, mute paliek atvērta. Izmežģījumu ievelk, atvelkot apakšžokli uz leju un bīdot atpakaļ. Izmežģījuma ievilkšana jāizdara medicīnas personālam. Ja ievilkšanu izdara bez narkozes, cietušais var stipri atvieglot palīdzības sniedzēja darbu, šajā laikā maksimāli atbrīvojot muskuļus, kas pēc izmežģījuma reflektoriski saraujas. Kad kauli novietoti pareizā stāvoklī, nepieciešama imobilizācija, pēc pārsēja noņemšanas - siltuma procedūras un kustību vingrinājumi. Visu traumatisko izmežģījumu gadījumā ilgstoši jālieto nostiprinoši pārsēji. Ierastais izmežģījums izveidojas galvenokārt pleca locītavā, jo lāpstiņas locītavas iedobe ir samērā maza salīdzinājumā ar augšdelma kaula galvu. Tas rodas tad, ja pirmās traumas rezultātā augšdelma kaula galva deformējusies, locītavas iedobes malas kļuvušas līdzenas vai kaulus fiksējošās saites pārlieku izstieptas. Ar laiku izmežģījums var atkārtoties bieži un viegli, galvenokārt ceļot roku uz augšu. Ārstēšana tikai ķirurģiska. Bieži var atkārtoties ceļa kaula izmežģījums. Tā cēlonis ir ceļa locītavas attīstības traucējums. Ja celi saliec, ceļa kauls noslīd uz sāniem, bet, kad kāju iztaisno, pats novietojas atpakaļ. Šis izmežģījums var pastāvēt jau kopš dzimšanas, citreiz tas rodas tikai pēc traumas vēlākos mūža gados. Ārstēšana tikai ķirurģiska. Piedzimtais izmežģījums visbiežāk rodas gūžas locītavā, ja tā nepilnīgi attīstīta; biežāk tas ir meitenēm. Sākumā vērojama tikai neliela locītavas nestabilitāte, ko konstatēt var vienīgi speciālists. Bērni, kam ir piedzimts gūžas izmežģījums, sāk staigāt vēlāk, ejot gāzelējas. Ja slimību neārstē, tā progresē un izraisa stipru skeleta deformāciju. Zīdaiņus nedrīkst ietīt ar izstieptām kājām, jo brīvas kustības veicina locītavu pareizu veidošanos. Bērns 1 - 2 mēnešu vecumā jāparāda ķirurgam, lai pārbaudītu, vai bērnam nav locītavas nestabilitāte. Ja tā konstatēta, lieto īpašus pārsējus, kas bērna kājas notur ieplestas. Ja ārstēšanai nav vajadzīgo panākumu, jāizdara operācija. Patoloģiskais izmežģījums veidojas, ja slimības procesā bojājas locītavas elementi, piem., locītavā savienoto kaulu gali var tikt noārdīti dažu nervu slimību gadījumā. Locītavas somiņas bojājumu ar sekojošu patoloģisku izmežģījumu var radīt reimatisms. Att.