JOGU VINGROJUMI

fiziskā un psihiskā treniņa sistēmas. Izstrādāti Indijā daudzu gadsimtu gaitā. Tas bija līdzeklis, lai sasniegtu jogas mācības mērķi: efektīvu cilvēka gara un miesas paškontroli, kas ļauj atslēgties no ārpasaules ietekmēm, pārtraukt domu un priekšstatu plūsmu apziņā, koncentrēties pašapcerei un atbrīvoties no jebkāda fiziska vai garīga sasprindzinājuma un stresa, lai uzkrātu lielas nervu enerģijas rezerves un tās izmantotu jogas filozofijā aplūkotā «esamības pirmavota», «visu aptverošās būtības» jeb Brahmas iepazīšanai, atklāšanai sevī un sevis identificēšanai jeb «saplūdināšanai» ar to ekstāzei līdzīga transa, t.s. «transcendentālās apziņas» stāvoklī. Dažas no jogu vingrojumu treniņa sistēmām mūsdienu Indijā un aiz tās robežām visai plaši izmanto neatkarīgi no filozofiskiem apsvērumiem cilvēka garīgās un fiziskās paškontroles izkopšanai, darbaspēju palielināšanai un veselības nostiprināšanai. Šādam nolūkam noderīgi un lielu popularitāti iemantojuši pozas un elpošanas vingrojumi (hatajoga). Tie jāizvēlas atbilstoši vecumam, veselības stāvoklim, organisma

fizioloģiskam stāvoklim un diennakts ritmam, jāievēro stingra pakāpenība grūtāko vingrojumu apguvē, kā arī citi noteikumi. Jogas mācība uzsver cilvēka ētiskās sagatavotības lielo nozīmi vingrojumu derīgā efekta nodrošināšanai. Jogu vingrojumi jāapgūst speciālista vadībā, tiem nepieciešams ilgstošs, sistemātisks un kontrolēts treniņš. Slimiem, kā arī vecākiem cilvēkiem, izpildot Jogu vingrojumus, jābūt uzmanīgiem, lai neradītu lielākus organisma funkciju, īpaši sirds un smadzeņu asinsrites traucējumus. Pozas (asanas) un elpošanas paņēmieni (pranajama) mūsdienu cilvēkam nespēj pilnīgi aizstāt nepieciešamo dinamisko fizisko slodzi un kustības svaigā gaisā. Tāpēc samērā mazkustīgie jogu vingrojumi, kas mūsu klimatā ērti izpildāmi istabā uz paklāja, papildināmi ar dinamiskām fizkultūras un sporta nodarbībām, kas vismaz daļēji jāveic brīvā dabā. Mūsdienās dažādās zemēs zināmu popularitāti ieguvusi joga Mahariši izveidotā t.s. transcendentālās meditācijas metode. Tās pamatā ir samērā viegli apgūstams un ērti izpildāms neiropsihisks pašregulācijas paņēmienu komplekss, proti, tīkami skanīga resp. akustiski labi rezonējoša, cilvēka individuālām īpatnībām atbilstoša vienzilbīga vai divzilbīga vārda jeb «mantras» apmēram 20 minūtes ilga, vairāk vai mazāk monotona atkārtošana domās, sēdot ērtā pozā klusā telpā ar aizvērtām acīm. Šādus seansus iesaka izdarīt ik dienas rītā un vakarā. Metode palīdz panākt samērā dziļu psihisku un fizisku relaksāciju, īslaicīgi atbrīvoties no neiropsihiska sasprindzinājuma un stresa, efektīvi atpūsties, atjaunot un uzkrāt enerģijas rezerves, palielināt labsajūtu, emocionālo stabilitāti un darbaspējas, novērst neirotiskus traucējumus. Metode dod tādu pašu efektu kā autogēnais treniņš, taču tās plašāku pārbaudi un ieviešanu traucē zināma Mahariši skolas noslēgtība.