OGĻHIDRĀTI
organiski savienojumi, ko veido ogleklis, ūdeņradis un skābeklis; enerģijas avots augu un dzīvnieku šūnās. Augi fotosintēzes procesā no ogļskābās gāzes un ūdens sintezē dažādus ogļhidrātus. Dzīvnieku organismos ogļhidrātu dažādība nav tik liela; vielmaiņā nozīmīgākie ir glikoze, fruktoze, galaktoze, glikogēns, aminocukuri un to polimēri. Vienkāršākie ogļhidrāti (monosaharīdi) ir kristāliskas vielas, labi šķīst ūdenī, viegli iet caur puscaurlaidīgām membrānām; daudziem ir salda garša.
Pēc oglekļa atomu skaita molekulā monosaharīdus iedala triozēs (3 oglekļa atomi), pentozēs (5 oglekļa atomi), heksozēs (6 oglekļa atomi) un heptozēs (7 oglekļa atomi). Nozīmīgākās pentozes - riboze un dezoksiriboze - ietilpst nukleīnskābju molekulās. Pentoze ribuloze piedalās fotosintēzē. Heksoze glikoze ir jebkuras šūnas primārais enerģijas avots. Fruktoze jeb augļu cukurs, tāpat kā glikoze, organismā ir galvenokārt enerģijas avots, taču tiek noārdīta ātrāk un vienkāršāk nekā glikoze. Sarežģītāka uzbūve ir disaharīdiem un polisaharīdiem. Disaharīdi atšķirībā no polisaharīdiem labi šķīst ūdenī, bieži tiem ir salda garša. Tie veidojas, kondensējoties divām heksozēm (atdalās ūdens molekula). Nozīmīgākie disaharīdi ir saharoze (skatīt cukurs) un maltoze (iesalcukurs), kā arī laktoze (piena cukurs), kas veidojas dzīvnieku organismā. Monosaharīdus un disaharīdus ikdienā bieži sauc arī par cukuriem. Polisaharīdi veidojas, kondensējoties (ar ūdens molekulu atdalīšanos) daudzām monosaharīdu molekulām.
Bioloģiski nozīmīgākie - glikogēns un ciete, jo tie ir potenciāla enerģijas rezerve dzīvnieku un augu šūnās. Pie polisaharīdiem pieder celuloze, kas ir svarīgākais augu šūnu struktūrelements (veido uztura šķiedrvielas), un pektīnvielas jeb recekļvielas, kuras ietilpst augļos, ogās, dārzeņos. Ogļhidrāti ir galvenais enerģijas avots cilvēka uzturā (skatīt ogļhidrātu maiņa). 1 g ogļhidrātu, oksidējoties organismā, dod 17,2 kJ (4,1 kcal).
Ogļhidrātiem kā uzbūves materiālam ir mazāka nozīme, tomēr tie ietilpst visos organisma audos. Ja uzturā trūkst ogļhidrātu, organisms enerģētiskajām vajadzībām pastiprināti izlieto olbaltumvielas un taukus. Diennakts deva veselam pieaugušam cilvēkam ir apmēram 350-400 g ogļhidrātu. Lielākā daļa (250-300 g) ogļhidrātu jāuzņem cietes veidā, mazākā (apmēram 100 g) - ar cukuriem, jo tā organisms tiek vienmērīgi nodrošināts ar vajadzīgo enerģiju, kā arī pasargāts no straujām cukura daudzuma svārstībām asinīs. Ikdienas uzturā jābūt arī apmēram 25 g šķiedrvielas un pektīnvielu. Šie ogļhidrāti zarnās uzbriest, veicinot zarnu kustības (peristaltiku) un līdz ar to zarnu normālu iztukšošanos. Šķiedrviela nosaka arī barības apjomu, no kā atkarīga sāta sajūta. Ja uzturā maz šķiedrvielas, zarnu kustības kļūst kūtras, rodas aizcietējums, uzkrājas gāzes. (Ogļhidrātu normas dažādām pieaugušo cilvēku grupām skatīt raksta uzturs 4. un 5. tabulā.)
Olbvaltumvielu, tauku un ogļhidrātu attiecībai uzturā jābūt 1:1:4. Lielas fiziskas slodzes gadījumā, kad organismam nepieciešams daudz enerģijas, uzturā jālieto vairāk cukuru, sevišķi glikozes. Lieki uzņemtie cukuri pārvēršas taukos, veicinot aptaukošanos. Ogļhidrātu avotus uzturā skatīt tabulā. Graudu izstrādājumi (milti, putraimi, maize), pākšaugi (zirņi, pupas), kartupeļi satur galvenokārt cieti. Arī dārzeņos ir daudz cietes, bet tie satur arī cukurus. Augļos un ogās ir gandrīz tikai cukuri. Šķiedrviela ir graudu apvalkā, pākšaugu, dārzeņu, augļu un ogu apvalkos (mizās). Ogļhidrāti labāk tiek izmantoti organismā, ja lieto jauktu uzturu (dzīvnieku un augu izcelsmes uzturlīdzekļus). Liela nozīme ir ēdiena sagatavošanai. Uzturlīdzekļus sasmalcinot un termiski apstrādājot, sairst šūnas un uzturvielas kļūst vairāk pieejamas gremošanas sulu iedarbībai (piem., kartupeļi, pākšaugi ir labāk sagremojami, ja tos sasmalcina vai sagatavo biezeņa veidā). Slimnieka uzturā ogļhidrātu devu nereti samazina, piem., cukura diabēta gadījumā, kad organismā ir traucēta ogļhidrātu maiņa.