LEPRA
hroniska vispārēja infekcijas slimība, kas bojā galvenokārt ādu un nervu sistēmu. Ierosinātājs ir lepras nūjiņa (Mycobacterium leprae hominis). Lepra izplatīta visā pasaulē, galvenokārt Ķīnā, Indijā, Āfrikas un Dienvidamerikas valstīs. PSRS tā sastopama dažos dienvidu rajonos un Baltijas republikās (Latvijā kopš 12. gadsimta). Endēmisko zonu iedzīvotāju vairākumam pret lepru ir dabiska imunitāte. Ar lepru var saslimt pēc ilgstoša un cieša kontakta ar lepras slimnieku. Bet arī šādos apstākļos nesaslimst visi. Lepras nūjiņas, iekļuvušas organismā caur
bojātu ādu vai gļotādu, izplatās tālāk gar nerviem un pa limfas ceļiem. Inkubācijas periods parasti ir 3 - 7 gadi. Klīniskas parādības mēdz sākties pēc smagas fiziskas vai psihiskas traumas, akūtas infekcijas slimības u.tml. Pirmās pazīmes ir izsitumi (plankumi, mezgliņi vai mezgli) ādā un gļotādā, kā arī jušanas traucējumi. Smagas (lepromatozas) lepras formas slimniekiem izsitumi lokalizējas locekļu un sejas ādā, vieglas (tuberkuloidālas) formas slimniekiem - jebkurā ādas vietā. Neārstētiem lepromatozās lepras formas slimniekiem izsitumi kļūst masīvi, izkropļojoši, sejā veido t.s. lauvas ģīmi, gļotādā un uz locekļiem var rasties čūlas. Balss aizsmok, slimnieks runā čukstus. Bojājas arī acis: rodas radzenes apduļķojums, varavīksnenes iekaisums, acs ābola atrofija, stipri pasliktinās redze. Nervgaļu bojājumi rada jušanas traucējumus, kas sākas ar pavājinātu t° uztveri. Tad pavājinās sāpju uztvere, beidzot - tauste. Neārstētiem slimniekiem pilnīgi zūd ādas jutība. Iestājas anestēzija (nejutība). Nervu bojājums rada stipras sāpes un dažādas trofiskas pārmaiņas locekļos: muskuļu atrofiju, kaulu un locītavu deformācijas, čūlas. Dažkārt tiek skarti arī iekšējie orgāni (nieres, aknas, plaušas, iekšējās sekrēcijas dziedzeri). Lēna slimības norise mijas ar paasinājuma periodiem. Ja lepru neārstē, tā ilgst pat gadu desmitiem. Slimības gaitā āda atrofējas un rodas smagi locekļu izkropļojumi. Tuberkuloidālās lepras norise ir vieglāka, izsitumu maz, acis un iekšējie orgāni bojājas reti. Šī slimības forma rodas cilvēkiem ar lielām vispārīgajām un audu aizsardzības spējām. Lepras nūjiņas izdala tikai lepromatozās lepras formas slimnieki. Ārstēšana. Kopš sulfonu preparātu ieviešanas lepras terapijā (40. gadu beigās - 50. gadu sākumā) slimnieki tiek sekmīgi ārstēti un izveseļojas. Visplašāk lieto diaminodifenilsulfonu, solusulfonu (sulfetronu). Izmanto arī vispārspēcinošus, nomierinošus, pretiekaisuma, pretsāpju u.c. līdzekļus, fizioterapijas metodes, reparatīvas ķirurģiskas operācijas, darba terapiju. Ārstēšana ilgst gadiem. Slimnieki, kas var inficēt citus cilvēkus, ārstējas speciālā veselības aizsardzības iestādē - leprozorijā. Profilakse. Visi lepras slimnieki ir speciālā uzskaitē, smagas lepras formas slimniekus izolē. Ar slimnieku saskarē bijušo personu veselības stāvokli pārbauda divreiz gadā.