MEDICĪNISKĀ KONTROLE

fiziskajā audzināšanā - medicīnisko pasākumu komplekss fiziskā kultūrā un sportā; sporta medicīnas galvenā disciplīna. Medicīniskā kontroles zinātniskās pētniecības darba virzieni - fizisko vingrinājumu ietekme uz organismu dažādos ārējās vides apstākļos. Medicīniskās kontroles darbaspēju noteikšana un palielināšanas iespējas, patoloģiskie stāvokļi sportā un sporta traumatisms, kā ari to profilakse, fiziskās kultūras un sporta treniņa medicīniski aspekti, ievērojot vecumu un dzimumu, u.c. problēmas. Medicīniskās kontroles praktisko darbu veic

ārstnieciskās fizkultūras dispanseri, kā arī poliklīniku, mācību iestāžu, sporta bāzu un medicīnas un sanitāro daļu sporta ārsti. Medicīniskās kontroles uzdevumos ietilpst sistemātiskas fizkultūriešu un sportistu medicīniskās apskates, sportistu dispanserizācija, medicīniski pedagoģiskie novērojumi, sporta sacensību medicīniskā apkalpošana, sporta traumu profilakse, nodarbību un sacensību vietu sanitāri higiēniskā uzraudzība, sporta ārsta konsultācijas un sanitārās izglītības darbs. Medicīnisko kontroli papildina sportistu paškontrole. Medicīniskās apskates obligātas visiem sportistiem un mācību iestāžu audzēkņiem. Primārā medicīniskā apskate jāizdara, pirms sāk nodarbības. Apskati atkārto 1 vai 2 reizes gadā, lai noskaidrotu vingrinājumu ietekmē radušās pārmaiņas organismā. Papildapskates notiek pirms sacensībām, sakarā ar slimību vai traumu u.c. gadījumos. Medicīniskās apskatēs iegūtie dati dod iespēju novērtēt veselības stāvokli, fizisko attīstību un fizisko sagatavotību (trenētību), atzīmēt medicīnisko grupu (pamata, sagatavošanas vai speciālā), izlemt, vai sportists var piedalīties nodarbībās un sacensībās, kā arī dot norādījumus par ārstēšanos, profilaksi, režīmu un nodarbību metodiku. Sievietēm obligāta arī ginekoloģiskā kontrole. Medicīniski pedagoģiskos novērojumus izdara ārsts kopā ar pedagogu nodarbību un sacensību vietā, lai novērtētu un uzlabotu nodarbību vietas sanitāri higiēniskos apstākļus, noskaidrotu treniņa vai sacīkšu slodzes atbilstību vecumam, dzimumam un sagatavotībai, novērtētu slodzes ietekmi uz organismu, noteiktu trenētības līmeni. Pamatojoties uz novērojumos iegūtajiem rezultātiem, individualizē nodarbību slodzi un plāno treniņa procesu. Sporta sacensību laikā ārsts (arī medicīnas darbinieki ar vidējo speciālo izglītību) sniedz medicīnisko palīdzību dalībniekiem un skatītājiem, kontrolē dalībnieku veselības stāvokli un sacensību vietas sanitāri higiēniskos apstākļus, pārbauda dalībnieku pieteikumus. Ja sacīkšu vietā nav veikta nepieciešamā sporta traumu profilakse vai rodas sportistu veselībai nelabvēlīgi apstākļi (infekcijas iespējamība, nepiemēroti metroloģiskie apstākļi u.c.), ārstam ir tiesības sacensības pārtraukt. Aktīvo sportistu medicīniskā kontrolē ieviesta dispanserizācijas metode. Pastāvīgā dispansera uzskaitē ir republikas izlases dalībnieki un pārējie augstas klases sportisti (sporta meistari, meistarkandidāti). Bērnu un jaunatnes sporta skolās medicīnisko kontroli veic šo skolu ārsti. Sporta ārsta konsultācijā sportists un treneris saņem konkrētus norādījumus par vēlamajām korekcijām treniņa procesā, par treniņa, uztura un atpūtas režīmu, nepieciešamajiem profilakses vai ārstēšanas pasākumiem utt. Medicīniskā kontrolē izmanto plašu metožu kompleksu. Nozīmīgākās ir funkcionālās diagnostikas metodes, īpaši tās,

kas dod iespēju novērot pārmaiņas organismā noteiktas fiziskās slodzes vai sacensību laikā. Laboratorijā slodzes dozēšanai parasti izmanto veloergometru un soļošanu pa īpašām kāpnītēm noteiktā ritmā (steptestu). Dozētas vai maksimālas slodzes laikā vienlaikus tiek reģistrēti sirdsdarbības un ārējās elpošanas rādītāji (skābekļa patēriņš u.c.). Svarīga nozīme sportistu pārbaudē ir elektrokardiogrāfijai. Medicīniski pedagoģiskos novērojumos sāk ieviest biotelemetriju - orgānu darbības rādītāju reģistrāciju no attāluma. Izmantojot vienkāršas kibernētiskas ierīces, kļuvis iespējams regulēt treniņa slodzi, ņemot vērā pārmaiņas sportista organisma fizioloģiskajās funkcijās. Plaši lieto arī antropometriju, ķermeņa apskati (somatoskopiju), fizikālo izmeklēšanu (iztaustīšanu, izklausīšanu u.c.), daudzas instrumentālās (arī rentgenoloģiskās) metodes un laboratorijas analīzes. Izšķirīga nozīme ir t.s. funkcionālajiem testiem, ar kuriem pārbauda atsevišķu sistēmu (nervu, asinsrites, elpošanas) darba spējas, reģisrējot dažādu speciālu fizisko slodžu izraisītās pārmaiņas.