NEIROZES

funkcionāli augstākās nervu darbības traucējumi, kas radušies no psihiskiem pārdzīvojumiem. Neirozes var izraisīt gan vienreizēji ļoti spēcīgi kairinātāji - akūtas psihotraumas, gan arī vājāki, bet ilgstoši negatīvi kairinātāji - psihotraumējoša situācija. Visbiežāk psihotraumējošie faktori ir negaidīta satraucoša ziņa, informācija, kas cilvēkam rada iekšējus konfliktus, situācija, kas liek izšķirties par tālāko rīcību. Pēc I. Pavlova datiem, neirozes pamatā ir ierosas un kavēšanas procesu pārslodze. Ar neirozēm biežāk saslimst cilvēki, kuriem šie procesi ir vāji, nelīdzsvaroti vai mazkustīgi un kuriem traucēti savstarpējie sakari starp pirmo un otro signālsistēmu. Vieglāk neirozes rodas psihopātiem, bet, ja psihotraumējošā iedarbība ir ilgstoša un intensīva, tās var rasties arī cilvēkiem ar stipru nervu sistēmu.

Neirozes attīstību sekmē pārciestas galvas traumas, infekcijas, intoksikācija, akūtas un hroniskas somatiskas slimības, ilgstošs bezmiegs, ilgstoša psihiska un fiziska pārslodze, nepietiekams uzturs u.c. faktori, kas novājina nervu sistēmu. Šo faktoru ietekmē arī parastie kairinātāji slimniekam var būt pārāk stipri un radīt neirozes. Neiroze neizveidojas, ja liels sasprindzinājums saistīts ar pozitīvām emocijām (piem., atzinīgs sabiedrības vērtējums, kā arī personisks gandarījums par ilga, grūta darba rezultātiem). Nozīme ir arī cilvēka uzskatiem, ievirzei, spējām kritiski novērtēt notikumus un pieņemt noteiktus lēmumus.

Neirozes klīniskās izpausmes var būt dažādas. Visām neirozēm vērojami gan psihiski traucējumi, gan arī dažādu orgānu funkciju traucējumi (skatīt neiroze, sirds; neiroze, kuņģa un zarnu). Visbiežāk ir palielināta nogurdināmība, uzbudināmība, mainīgs garastāvoklis, miega traucējumi, strauja novājēšana, svīšana, nepatīkamas sajūtas sirds apvidū u.c. Var rasties arī dažāda rakstura lēkmes, paralīzes, vemšana, atmiņas traucējumi u.c. Atšķirībā no psihozēm neirozēm nekad nav izteiktas psihopatoloģiskas simptomātikas, un saslimušais spēj pareizi novērtēt savu stāvokli un kontrolēt savu rīcību.

Atkarībā no neirozes cēloņa rakstura (akūta psihotrauma, ieilgusi un grūti atrisināma konflikta situācija), nelabvēlīgiem papildu faktoriem un saslimušā augstākās nervu darbības īpatnībām neirozes var izpausties dažādās formās. Parasti izšķir neirastēniju, histēriju, uzmācību neirozi (tās varianti ir psihastēnija un gaidīšanas neiroze). Uzmācību neirozei galvenie. traucējumi klīniskajā ainā ir uzmācības, kas radušās pēc psihotraumas. Biežāk konstatējamas uzmācīgas bailes (fobijas). Pie šās neirozes formas pieskaita arī t.s. gaidīšanas neirozi, kas izpaužas bailēs veikt kādu parastu ikdienišķu darbību (piem., rakstīt, staigāt), jo radušās bažas, satrauktas gaidas par iespējamu neveiksmi. Pie gaidīšanas neirozes pieder bailes, ka neizdosies iemigt, stostīšanās, funkcionāla rakstura rīšanas traucējumi, urinēšanas traucējumi, impotence.

Neirozes parasti ir izārstējamas. Bieži tās pāriet pēc psihotraumējošās situācijas izbeigšanās, bet atsevišķos gadījumos, ja tās saistītas ar citu slimību (galvas smadzeņu asinsvadu sklerozi u.c), ja novēlota ārstēšana vai nav pietiekamas atpūtas, neirozes var turpināties ilgāku laiku. No neirozes jāatšķir paraneirotiskie stāvokļi, kur slimības izpausme ir ārēji līdzīga, bet neirotiskie traucējumi ir citas slimības simptoms.

Ārstē atkarībā no neirozes formas. Izmanto psihoterapiju, vitamīnu terapiju, psihofarmakoloģiskos līdzekļus, fizikālo terapiju, ārstniecisko fizkultūru (ārstniecisko vingrošanu, higiēnisko vingrošanu, pastaigas, slēpošanu, peldēšanu, airēšanu u.c). Svarīga ir darba un atpūtas normalizēšana. Atsevišķos gadījumos ieilgušas neirozes ārstē slimnīcā. Profilakse. Pareizs darba un atpūtas režīms, pilnvērtīgs uzturs. Sistemātiskas fiziskās kultūras un sporta nodarbības. Daudz jāuzturas svaigā gaisā.