PERVERSIJAS
seksuālas, pretdabiskas tieksmes dzimumdzīvē. Biežāk rodas psihopātiem un psihiskiem slimniekiem, retāk psihiski veseliem cilvēkiem. Perversija parasti nav iedzimta patoloģija, izšķirīga nozīme ir audzināšanai, kā arī ārējiem faktoriem. Perversijas pamatā var būt patoloģiska nosacījuma reflekss, kas ar laiku var nostiprināties (piem., ja bērns onanē un tai laikā tiek fiziski sodīts, var izveidoties nosacījuma reflekss, ka seksuālais apmierinājums iegūstams brīdī, kad izjūtamas fiziskas sāpes). Šāda veida refleksi var rasties tikai īpašos apstākļos, piem., personām, kam agri radusies dzimumtieksme.
Perversijas veicina īpaši sadzīves apstākļi (izolācija, dzīve tikai viena dzimuma sabiedrībā), alkoholisms, kā arī sociālie apstākļi - kapitālistiskajās valstīs izplatītā pornogrāfiskā literatūra, televīzijas raidījumi, kinofilmas. Perversijas gaita ir dažāda. Tās var izpausties agri un ārējo vai iekšējo apstākļu ietekmē paasināties vai atslābt, tomēr visumā palikt nemainīgas (īstās perversijas). Ja perversijas rodas tikai ārēju veicinošu faktoru ietekmē, tās var izzust, mainoties situācijai (fakultatīvās perversijas).
Dažu perversiju gadījumos saglabājas normāla tieksme uz pretējo dzimumu un perversija norisinās paralēli normālai dzimumdzīvei (anomāla seksuālā dzīve); šīs perversijas var rasties periodiski un pēc tam izzust. Vairākumā gadījumu perversijas izbeidzas pēc ģimenes nodibināšanas, bet reizēm tās normālu dzimumdzīvi padara neiespējamu. Ja perversijas ir citas slimības simptoms, ārstē pamatslimību. Uzmanība jāievirza citā gultnē (sports, fiziskās nodarbības), lai patoloģiski izveidojies reflekss izzustu. Ārstēšanā piedalās psihiatri un seksologi. Profilaksē svarīga ir pareiza dzimumaudzināšana, psihohigiēna. Personas, kas nododas seksuālām perversijām (piem., homoseksuālisms - pretdabiska dzimumtieksme uz tā paša dzimuma personām), mūsu valstī tiek sauktas pie kriminālatbildības (LPSR Kriminālkodeksa 124. pants).