PIELONEFRĪTS
nieru iekaisums, kas bieži sākas ar nieru bļodiņu iekaisumu. Pielonefrīta izcelsmē un attīstībā svarīga nozīme ir infekcijai urīnceļos un urīna sastrēgumam. Slimību visbiežāk izraisa zarnu nūjiņa, bet to var ierosināt arī enterokoki, stafilokoki u.c. mikrobi. Bieži vien pielonefrītu izraisa viena mikrobu suga, bet vēlāk tā attīstību ietekmē arī citas sugas. Biežāk mikrobi nierēs nokļūst ascendējošā jeb urogēnā ceļā, t.i., tie iekļūst urīnceļos no ārpuses un virzās pretēji urīna plūsmai līdz nierēm. Tam pamatā var būt urīna noplūdes traucējumi, kurus izraisa urīnceļu sašaurinājumi (piedzimti vai pēc iekaisumiem radušies), nieru un urīnceļu akmeņi, nieru ievainojumi, vīriešiem - arī priekšdziedzera palielināšanās utt.
Infekcijas virzīšanos uz augšu var veicināt arī urīna atvilnis: urīnpūšļa un urīnvadu muskulatūras nepareizas saraušanās dēļ atsevišķas urīna porcijas pārvietojas nevis uz leju, bet uz augšu. Bez tam infekcija var iekļūt nierēs ar limfu no zarnām, olnīcām un olvadiem, ja tajos ir hronisks iekaisums, vai ar asinīm no citiem infekciju perēkļiem (bojāti zobi, strutojošas mandeles, iekaisuši deguna blakusdobumi, žultspūslis, aklās zarnas tārpveida piedēklis utt.).
Pielonefrīta attīstību var veicināt arī citi faktori, kas bojā nieres vai nomāc to spēju pretoties infekcijai, - podagra, cukura diabēts, pārmērīga dažu medikamentu, it īpaši pretsāpju līdzekļu (fenacetīna, analgīna, aspirīna) lietošana. Dažos gadījumos pielonefrītam pievienojas alerģija, kas pielonefrītu paātrina un pastiprina. Pielonefrīta gadījumā nierēs vispirms iekaist intersticiālie audi, vēlāk kanāliņi un beidzot arī kamoliņi. Nieru audus pakāpeniski aizstāj saistaudi, nieres sarūk, un var iestāties nieru mazspēja.
Pielonefrīts var būt akūts un hronisks. Akūta pielonefrīta sākumā parasti ir drebuļi, sāpes mugurā, paaugstināta t°, slikta dūša, nereti sāpīga vai bieža urinēšana! Nieru apvidus parasti ir sāpīgs, tūsku nav, arteriālais spiediens pa lielākai daļai normāls. Asinīs palielinās leikocītu daudzums; sākot ar 4.-5, slimības dienu, paātrinās eritrocītu grimšana. Izmeklējot urīnu, atrod daudz leikocītu, epitēlija šūnas, baktērijas. Urīna daudzums normāls vai palielināts, tā blīvums - pamazināts. Hronisks pielonefrīts vai nu attīstās pēc pārciesta akūta pielonefrīta, vai arī rodas pamazām. Hroniskam pielonefrītam raksturīgu pazīmju nav.
Galvenās izmeklēšanas metodes ir urīna analīze, nieru rentgenoloģiskā un radioloģiskā izmeklēšana, asins analīze. Ārstēšana. Akūta pielonefrīta gadījumā nepieciešams gultas režīms un siltums. Uzturs - viegli sagremojams, bet citādi bez sevišķiem ierobežojumiem. Jālieto daudz šķidruma - liepziedu, milteņu, kumelīšu tēja, augļu sulas, minerālūdeņi. Noderīgi ir silti apliekamie jostasvietā. Pēc ārsta norādījumiem lieto pretmikrobu līdzekļus. Bieži vien vajadzīgi arī līdzekļi, kas samazina gludās muskulatūras spazmas, kā arī prethistamīna līdzekļi. Hroniska pielonefrīta gadījumā svarīgi likvidēt infekciju perēkļus (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu, olnīcu, žultspūšļa, urīnpūšļa u.c. iekaisumi). Tāpat svarīgi novērst urīna noplūdes traucējumus. Hroniska pielonefrīta gadījumā īpaši diētas ierobežojumi nav vajadzīgi. Vārāmā sāls daudzums uzturā stipri samazināms vienīgi tad, ja slimniekam ir tūska vai arī paaugstināts arteriālais spiediens. Arī hroniska pielonefrīta ārstēšanā lieto pretmikrobu līdzekļus. Profilaksē galvenais ir sargāties no saaukstēšanās, likvidēt organismā infekcijas perēkļus un norūdīties.