PLACENTA
orgāns, kas attīstās grūtniecības laikā un saista augli ar mātes organismu. Ar placentas starpniecību auglis saņem barības vielas un skābekli, bet atdod ogļskābo gāzi un vielmaiņas galaproduktus. Placenta izdala arī hormonus (horiongonadotropīnus, progesteronu), kas nepieciešami normālai grūtniecības norisei. Placenta sāk veidoties 6.-7. grūtniecības nedēļā - apaugļotās olšūnas implantācijas vietā (parasti dzemdes ķermeņa augšējā daļā); pilnīgi tā izveidojas 4. grūtniecības mēnesī. Turpmāk tā pakāpeniski palielinās, un grūtniecības beigās tās diametrs sasniedz 15-18 cm, biezums 1,5-2 cm, masa 500 g.
Placentas viena virsma piestiprināta pie dzemdes sienas, otra vērsta pret augli. No šās virsmas sākas nabas saite. Ja dzemdes gļotādā ir pārmaiņas (piem., iekaisums pēc pārciesta aborta), placenta var piestiprināties dzemdes ķermeņa apakšējā daļā, pilnīgi vai daļēji aizsedzot dzemdes kakla kanālu (placentas priekšguļa). Placentas priekšguļai raksturīga atkārtota asiņošana grūtniecības un dzemdību laikā, kas var būt bīstama ne tikai mātei, bet arī auglim. Tāpēc, ja konstatēti asiņaini izdalījumi no dzimumceļiem, grūtniecei nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Mikroorganismi, kas cirkulē mātes asinīs, var nokļūt augļa organismā tikai tad, ja placenta ir bojāta, piem., sifilisa, tuberkolozes gadījumā. To indes (toksīni) un vīrusi, tāpat arī medikamentu lielākā daļa, alkohols un nikotīns nokļūst augļa organismā caur veselu placentu. Tāpēc medikamentus grūtniecības laikā drīkst lietot tikai ar ārsta atļauju. Pēc bērna piedzimšanas placenta atdalās no dzemdes sienas un izdalās kopā ar augļa ūdenspūšļa apvalkiem. Att.