PROGRESĒJOŠĀ MUSKUĻU DISTROFIJA
hroniska slimība, kam raksturīgs progresējošs muskuļu vājums. Izšķir primāro progresējošo muskuļu distrofiju jeb miopātiju un sekundāro jeb neirogēno progresējošo muskuļu distrofiju, kas rodas, ja bojāti nervi vai muguras smadzeņu kustību nervu ceļi un šūnas. Progresējošās muskuļu distrofijas attīstībā galvenā nozīme ir iedzimtībai. Slimību veicina dažādi nelabvēlīgi ārējie faktori (vecāku alkoholisms, dažādas intoksikācijas, infekcijas, traumas u.c), kā arī vairogdziedzera, dzimumdziedzeru un hipofīzes darbības traucējumi.
Slimība parasti sākas nemanāmi, biežāk bērniem un pusaudžiem, tās gaita ir lēna. Locekļu, vidukļa, retāk sejas un kakla muskuļi kļūst nespēcīgi, ļengani, izdilst. Miopātijas gadījumā bieži atrofējas plecu, muguras un gūžas muskuļi. Raksturīga ir lāpstiņu attālināšanās un to spārnveida stāvoklis. Apgrūtināta piecelšanās, iešana, saliekšanās un atliekšanās. Dažām miopātijas formām novērojama muskuļu neīstā hipertrofija - pieaug muskuļu apjoms, bet to funkcija vāja. Sakarā ar muskuļu vājumu var deformēties vidukļa un locekļu skelets. Neirogēnās formas gadījumā muskuļi izdilst visbiežāk apakšstilbos, pēdās, apakšdelmos un plaukstās. Raksturīgi ir arī ādas jušanas traucējumi. Šī progresējošās muskuļu distrofijas forma līdzīga hroniskam polineirītam. Progresējošo muskuļu distrofiju ārstē slimnīcā vai ambulatoriski.