RADIOAKTĪVIE IZOTOPI
nestabili ķīmisko elementu izotopi, kas sabrūk un pārvēršas (tieši vai ar starppakāpēm) citos izotopos vai elementos, atbrīvojot enerģiju jonizējošā starojuma veidā. Izotopi ir viena un tā paša ķīmiskā elementa atomu paveidi, kuriem ir vienāds kodolu elektriskais lādiņš (vienāds protonu skaits), bet dažādi masas skaitļi (dažāds neitronu skaits); ķīmiskās īpašības izotopiem ir vienādas.
Radioaktīvie izotopi iedala dabiskos radioaktīvos izotopos un mākslīgi radītos radioaktīvos izotopos, kurus iegūst kodolreakcijās. Dabā eksistē 3 radioaktīvo izotopu un elementu saimes, kurās daudzu pārvērtību rezultātā veidojas stabili elementi: urāna (pirmais elements urāns 238U, pēdējais - svins 206Pb), torija (pirmais - torijs 232Th, pēdējais - svins 208Pb) un aktīnija saime (pirmais - urāns 235U, pēdējais - svins 207Pb). Mākslīgi iegūta ir neptūniia saime (pirmais elements neptūnijs Np, pēdējais - bismuts 209Bi).
Radioaktīvie izotopi dabā plaši izplatīti, tie sastopami iežos, ūdeņos (piem., radona ūdeņos), atmosfērā, kā arī biosfērā, un to starojums veido dabisko radiācijas fonu. Pazīstami apmēram 50 dabisko un vairāk nekā 1000 mākslīgo radioaktīvo izotopu, turklāt mākslīgo radioaktīvo izotopu skaits ar katru gadu palielinās. Radioaktīvos izotopus raksturo ar radioaktivitātes tipu, tā aktivitāti un pussabrukšanas periodu. Radioaktīvo izotopu aktivitāte rāda radioaktīvās sabrukšanas intensitāti vai ātrumu, to mērī ar radioaktīvo izotopu sabrukušo atomu kodolu skaitu laika vienībā; ja vienā sekundē sabrūk 1 atoma kodols, aktivitāte ir 1 bekerels (Bq). Pussabrukšanas periods ir laiks, kurā sairst puse no visiem atomu kodoliem; tas var mainīties ļoti plašās robežās, piem., rādija izotopam rādijs-226 tas ir 1620 g., kobalta izotopam kobalts-60 - 3 1/2 g., zelta izotopam zelts-198 - 2,7 dienas un tamlīdzīgi. Radioaktīvos izotopus plaši lieto staru terapijā un radioizotopiskajā diagnostikā. Tīrus radioaktīvos izotopus lieto reti, - parasti tie ir kāda ķīmiskā savienojuma sastāvā (iezīmētie savienojumi).