URETRĪTS
urīnizvadkanāla gļotādas iekaisums. Infekciozos uretrītus ierosina baktērijas, patogēnās sēnes, vīrusi. Venēriskais uretrīts parasti rodas pēc inficēšanās dzimumakta laikā. To var ierosināt gonokoki (skatīt gonoreja), trihomonas (skatīt trihomonoze), Candida ģints sēnes (arī pēc ilgstošas antibiotiku lietošanas, jo to ietekmē organismā zūd mikroorganismi antagonisti, kas aizkavē šo sēņu augšanu). Neveneriskais uretrīts parasti rodas pēc vispārējas vai vietējas infekcijas, kad stafilokoki, streptokoki, pneimokoki, vīrusi urīnizvadkanālā nonāk ar asinīm, urīnu vai eksogēnā ceļā. Inkubācijas periods 3-5 dienas. Infekciozo uretrītu simptomi gandrīz vienādi: nieze, dedzinošas sāpes urinējot, strutaini izdalījumi. Uretrīts var komplicēties ar urīnizvadkanāla mugurējās sienas iekaisumu, priekšdziedzera iekaisumu (prostatītu), sēklinieka piedēkļa iekaisumu (epididimītu). Nereti uretrīts kļūst hronisks (galvenokārt venēriskais uretrīts).
Neinfekciozie uretrīti. Kongestīvo jeb sastrēguma uretrītu var izraisīt pārmērīgi bieža dzimumsatiksme, onānisms, pārtraukts dzimumakts, hronisks aizcietējums, hemoroīdi. Iekaisuma pamatā ir asinsrites traucējumi dzimumorgānos, kas savukārt rada traucējumus dzimumaktā (vāja erekcija, strauja ejakulācija). Alerģisko uretrītu var izraisīt ekzēma, bronhiālā astma, uzturvielu olbaltumvielu, vielmaiņas galaprodukti, pretapaugļošanās līdzekļi, izdalījumi no maksts, antibiotikas u.c. ķīmiskie preparāti. Šis uretrīts periodiski recidivē. Raksturīgs liels daudzums ūdeņainu izdalījumu (mikroorganismus nesatur). Ārstēšana vispārēja (antibiotikas, organismu spēcinoša terapija), kā arī vietēja (urīnizvadkanāla skalošana, priekšdziedzera masāža). Profilakse. Ievērot personisko un dzimumdzīves higiēnu. Laikus ārstēt iekaisumus urīnceļos un nierēs, kā arī novērst traucējumus zarnu darbībā.