VESELĪBAS AIZSARDZĪBA

valstisku, sociālu, ekonomisku, medicīnisku u.c. pasākumu komplekss sabiedrības locekļu veselības aizsardzībai un nostiprināšanai. Veselības aizsardzības raksturu nosaka valsts sociālā iekārta, tāpēc kapitālistiskā un sociālistiskā valstī veselības aizsardzības principi un raksturs ir dažādi. PSRS u.c. sociālistiskajās valstīs sociālā iekārta sekmējusi jauna veida veselības aizsardzība rašanos. Sociālistiskās veselības aizsardzība pamatprincipi: valstisks raksturs, vienotība un plānveidība; visiem pieejama kvalificēta bezmaksas medicīniskā palīdzība; profilaktisks virziens; zinātnisks raksturs; aktīva sabiedriskā organizāciju un iedzīvotāju līdzdalība veselības aizsardzība problēmu risināšanā. PSRS veselības aizsardzības pamatprincipus nosaka PSKP un Padomju valdības politika. «Sociālistiskā valsts ir vienīgā valsts, V. I. Ļeņina 1918. gada 11. jūlija parakstītais dekrēts par Padomju Krievijas Veselības aizsardzības tautas komisariāta izveidošanu kas gādā par visu iedzīvotāju veselības aizsardzību un tās pastāvīgu uzlabošanu» (Padomju Savienības Komunistiskās partijas Programma. Rīgā, 1977, 122. lpp.). Veselības aizsardzību reglamentē PSRS un savienoto republiku veselības aizsardzības pamatlikums, kas pieņemts PSRS Augstākajā Padomē 1969. g. 19. decembrī (skatīt veselības aizsardzības likumdošana). 1918. g. 11. jūlijā V. I. Ļeņins parakstīja KPFSR TKP dekrētu par KPFSR Veselības aizsardzības tautas komisariāta izveidošanu. Tas bija pirmais veselības aizsardzības valsts pārvaldes orgāns pasaulē.

Valstiska veselības aizsardzība Latvijā sākās 1917.- 1919. g. līdz ar padomju varas nodibināšanos: Latvijas Strādnieku, zaldātu un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komitejā 1917. g. 22. dec. nodibināja san. nodaļu; 1919. g. Latvijas Padomju valdības sastāvā izveidoja Tautas veselības nodaļu (komisariātu). PSRS 1936. g. izveidoja koprepublikānisko PSRS Veselības Aizsardzības tautas komisariātu (kopš 1946. g. - PSRS Veselības Aizsardzība ministrija). Veselības Aizsardzības ministrijas izveidotas savienotajās un autonomajās republikās; novadu, apgabalu, pilsētu tautas deputātu padomju izpildkomitejās darbojas veselības aizsardzības nodaļas.

Veselības aizsardzība attīstības plāns ir PSRS ekonomiskās un sociālās attīstības valsts plāna sastāvdaļa; to sastāda, ievērojot ekonomiskās attīstības perspektīvas un prognozes, demogrāfijas un saslimstības rādītājus konkrētos valsts rajonos. Veselības aizsardzība plāns ir komplekss, tā izpildē bez veselības aizsardzības orgāniem piedalās arī citi resori un organizācijas. PSRS veselības aizsardzības budžets ir valsts budžeta sastāvdaļa, bez tam līdzekļus piešķir valsts, kooperatīvās organizācijas, arodbiedrības u.c. sabiedriskās organizācijas un uzņēmumi, kā arī kolhozi. Palielinās valsts asignējumi veselības aizsardzībai (arī fiziskajai kultūrai un sportam), palielinās ārstu skaits, vietu skaits slimnīcās u.c. (skatīt 1., 2. un 3. tab.). Profilaktisko virzienu veselības aizsardzībā nodrošina iedzīvotāju materiālā un kultūras līmeņa paaugstināšanās, darba laika saīsināšanās, darba un sadzīves apstākļu uzlabošanās. PSKP Programmā paredzēts veikt plašu pasākumu sistēmu, lai novērstu un samazinātu saslimstību, likvidētu infekcijas slimības (skatīt 4. tab.) un vēl vairāk pagarinātu mūža ilgumu. Svarīgākie profilaktiskie pasākumi ir iedzīvotāju dispanserizācija, profilaktiskās apskates, profilaktiskā potēšana; tos sekmē sanitārās izglītības darbs, arī fiziskā kultūra un sports, darba un komunālā higiēna, kā arī profilaktoriju tīkls rūpnīcās, padomju saimniecībās un kolhozos, atpūtas nami un atpūtas bāzes. PSRS veselības aizsardzības zinātnisko raksturu veido medicīnas zinātnes un prakses sintēze. Medicīnas zinātnes teorētisko un praktisko attīstību koordinē PSRS Medicīnas zinātņu akadēmija, tās problēmu komisijas, Veselības Aizsardzības ministriju medicīnas zinātnes padomes. Kopš 1965. g. PSRS Augstākās Padomes abās palātās, kā arī katras savienotās republikas Augstākajā Padomē darbojas veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas pastāvīgās komisijas; arī vietējās tautas deputātu padomēs darbojas veselības aizsardzības pastāvīgās komisijas, kas sekmē un kontrolē veselības aizsardzības orgānu darbu. Liela nozīme veselības aizsardzības darbā ir arodbiedrību pārstāvjiem, Sarkanā Krusta biedrības aktīvistiem u.c. sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem.

Kapitālistiskajās valstīs veselības aizsardzības valsts orgānu funkcijas parasti ir sanitārā likumdošana, robežu sanitārā aizsardzība, kara medicīna, atsevišķu iedzīvotāju kontingentu (kara invalīdu, psihiski slimo u.c.) ārstēšana, ārsta tiesību un pienākumu reglamentēšana, medicīnas izglītība (augstākā), tirdzniecība ar medikamentiem. Pašpārvaldes (municipalitātes u.c.) orgānu funkcijās ietilpst slimnīcu organizēšana, atsevišķu ambulatorisku iestāžu (mātes un bērna aizsardzības, tuberkolozes u.c. sociālo slimību iestāžu) uzturēšana, san. uzraudzība. Municipalitātes slimnīcu darbības pamatā ir ienesīguma princips, slimniekus ārstē par maksu, Bez tam pastāv daudz privātu ārstniecības iestāžu, kas būtībā ir komerciāli uzņēmumi.

Mūsdienu kapitālistiskajās valstīs izveidojušās medicīniskās palīdzības organizācijas 3 pamatsistēmas: privātuzņēmēju medicīna (ASV, Spānijā, Portugālē), apdrošināšanas medicīna (vairākumā Eiropas valstu, dažās Āzijas un Latīņamerikas valstīs), veselības aizsardzība valsts dienests (Lielbritānijā). PSRS u.c. sociālistiskās valstis sekmē starptautisku sadarbību veselības aizsardzībā, aktīvi piedalās Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas darbā. Att.